1. Lietas apstākļi un to juridiskais vērtējums tiesā

Pirmstiesas kriminālprocesā O.G. apsūdzēts par vidēja smaguma miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības (KL 131. p.). O.G. kā pagasta saimnieciskās daļas vadītājs, kurš atbild par bezdarbnieku nodarbinātību, ar pagasta padomes priekšsēdētāja mutisku rīkojumu tika norīkots par darbu vadītāju veikt kapu sakopšanas darbus. Darbam tika norīkoti arī vairāki strādnieki. Kapu apmeklētāji, kuri kopa kapu kopiņas, mutiski tika brīdināti par koku ciršanu, piedāvājot viņiem aiziet tālāk no darbu veikšanas vietas. O.G. un viens no strādniekiem apsēja ar trosi koka stumbru un piekabināja trosi pie traktora, bet cits strādnieks iezāģēja koku. Velkot koku ar traktoru, trose pārtrūka, koks mainīja krišanas virzienu, krītot aizķēra priedi, kurai nolūza galotne. Ar krītošo galotni tika traumēta kapu apmeklētāja, kura atradās 35–40 metru attālumā no darbu veikšanas vietas, gūstot vidēja smaguma miesas bojājumus.

O.G. inkriminēts, ka, būdams norīkots organizēt darbu, kas saistīts ar koku zāģēšanu, neievēroja Ministru kabineta 2005. gada 21. jūnija noteikumu Nr. 434 "Darba aizsardzības prasības mežsaimniecībā" 16. punktu (turpmāk – MK noteikumi Nr. 434), kas nosaka, ka "zonas, kurās apdraudēta nodarbināto un citu personu drošība un veselība, apzīmē ar atbilstošām drošības zīmēm" un 17.3. punktu: "bīstamās zonas minimālais rādiuss, zāģējot koku, nav mazāks par 50 metriem".

Pirmās instances tiesa, taisot attaisnojošu spriedumu, atzina, ka apsūdzētā amata apraksts ir vispārīgs, nekonkrēts. Tajā nav minēts tāds pienākums kā kapu sakopšana. No darbu veikšanas atteikties nevarēja. Par notikušo vainojams varētu būt pagasta padomes priekšsēdētājs, kurš visus norīkoja darbā, nesaskaņojot ar atbildīgo par darba drošību.

Pārkāpti normatīvie akti, kas ir tiešā cēloniskā sakarā ar negadījumu, – Ministru kabineta 2006. gada 29. augusta noteikumu Nr. 717 "Kārtība koku ciršanai ārpus meža zemes" (turpmāk – MK noteikumi Nr. 717) 3., 12. punkta prasības, kas nosaka, ka koku ciršana jāsaskaņo ar zemes īpašnieku, Ministru kabineta 2003. gada 17. jūnija noteikumu Nr. 323 "Par apmācību darba aizsardzības jautājumos" 1. pielikuma 16. punkta 2., 3. apakšpunkta prasības, kas nosaka darba drošības instruktāžas kārtību. Visos šajos normatīvajos aktos norādīts, ka par to ievērošanu atbildīgs darba devējs – šajā lietā pagasta padomes priekšsēdētājs.

O.G. amata apraksts neuzliek apsūdzētajam pienākumu veikt darba drošības instruktāžu. Tāpat tiesa konstatēja, ka pagastam nav naudas, lai iegādātos drošības zīmes.¹ Apelācijas un kasācijas instances tiesa pievienojās šiem argumentiem.²

2. Neuzmanības vispārējais raksturojums

Krimināltiesību teorijā ar neuzmanību parasti saprot nepieciešamās rūpības neievērošanu (ignorēšanu).³

Pienākums ievērot nepieciešamo rūpību, t.i., veikt konkrētai situācijai piemērotus drošības pasākumus, pamatojas aizliegumā apdraudēt svešas tiesiski aizsargātas intereses.⁴

Tomēr ne katrs nodarījums, kas rada kaitīgas sekas, liecina, ka pieļauta neuzmanība. Katra darbība, katrs izteikts vārds neveiksmīgu apstākļu sakritības dēļ var radīt šādas sekas. Taču šāda abstrakta bīstamība akceptējama tikmēr, kamēr darbības lietderība pārsniedz apdraudējuma intensitāti. Citādi būtu jāatzīst, ka aizliedzama jebkāda personas darbošanās.

Tā dēvētais atļautais risks ir robeža, līdz kurai personas nodarījums nav krimināli sodāms.⁵ Atļauta riska tipisks prototips ir automašīnas vadīšana. Tā rada personu dzīvības un veselības apdraudējumu. Ja vadītājs ievēro ceļu satiksmes noteikumus, bet negadījums tomēr noticis, tas neatbild krimināltiesiski par sekām⁶ (izņēmumu sk. nodaļas turpinājumā).

Nepieciešamās rūpības kritēriji, kas vienlaikus iezīmē atļautā riska robežas, rodami:

• normatīvajos aktos, kas reglamentē attiecīgo jomu;⁷

• privāto organizāciju noteikumos, piemēram, sporta spēļu vai tehniska rakstura noteikumos;⁸

• vispārējos tiesību principos.

Turpinājumā neliels ieskats par katru no šiem kritērijiem. Tiesību norma, kas uzliek pienākumu veikt kādus drošības pasākumus, apkopo cilvēku pieredzi par konkrēto bīstamības situāciju. Tāpēc tiesību normā paredzēto drošības pasākumu neveikšana ir tipiska pazīme, ka radīts neatļauts, ārpus atļautā riska robežām izejošs apdraudējums, t.i., persona rīkojusies neuzmanīgi.

Tomēr ir izņēmumi:

• tas, kas, abstrakti ņemot, ir bīstams, konkrētā situā­cijā var nebūt bīstams. Piemēram, apdzīšanas manevrs pilnīgi pārskatāmā krustojumā, ievērojot pārējos ceļu satiksmes noteikumus, var neradīt papildu draudus personu veselībai;⁹

• persona ir atbildīga par sekām tikai tad, ja pārkāpta tāda tiesību norma, kuras mērķis novērst tieši to apdraudējumu, kas radījis konkrētās sekas. Šis princips krimināltiesībās pārņemts no civiltiesībām.¹⁰ Piemēram, rakstā apskatāmā lietā šāda saikne nepastāv starp tiesas konstatēto pārkāpumu par koku ciršanas nesaskaņošanu ar zemes īpašnieku un miesas bojājumu gūšanu. Cietušās veselības apdraudējumu radīja koka zāģēšana, pieļaujot tās atrašanos šā koka tuvumā. Savukārt prasība ciršanu skaņot ar zemes īpašnieku nav uzstādīta, lai novērstu koku ciršanas radīto apdraudējumu. Šīs normas mērķis ir nodrošināt zemes īpašnieka tiesību aizsardzību, ko paredz CL 927.