Var atzīmēt, ka Krimināllikums kopš tā spēkā stāšanās 1999. gada 1. aprīlī ir ticis pakļauts nemitīgām izmaiņām. Kopš Krimināllikuma spēkā stāšanās līdz 2011. gada 1. janvārim Krimināllikums ir grozīts pavisam 38 reizes. Šādu biežu izmaiņu nepieciešamību ir noteikuši vairāki faktori – gan mainīgās un nemitīgi attīstībā esošās sabiedrības vajadzības, gan nepieciešamība likumu saskaņot ar citiem normatīvajiem aktiem, kā nacionālajiem, tā starptautiskajiem. Uzskatu: lai arī šāds pastāvīgā mainībā esošs likums gan varbūt nedaudz apgrūtina tā piemērošanā iesaistīto juristu ikdienu, izvirzot nepieciešamību regulāri sekot likumdošanas aktualitātēm, kā arī neveicina tiesisko stabilitāti un krimināltiesisko normu attīstības paredzamību, tomēr liela daļa Krimināllikumā veikto izmaiņu vērtējamas pozitīvi.

Šā raksta ietvaros centīšos aplūkot vienu konkrētu jautājumu, kas normatīvu reglamentāciju un zināmu aktualitāti ir ieguvis Krimināllikuma pilnveides procesā, proti, tas ir jautājums par tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un par šo tiesību attīstību. Un var atzīt, ka attīstība ir notikusi. Ar 2010. gada 21. oktobra Grozījumiem Krimināllikumā,¹ kas stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī, Krimināllikumā šo fundamentālo tiesību nostiprināšanai ir veikti papildinājumi. Proti, Krimināllikumā ir iekļauts 49.¹ pants ar nosaukumu “Soda noteikšana, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā”. Šajā pantā ir noteikts:

(1) Ja tiesa konstatē, ka nav ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tā var:

1) šo apstākli ņemt vērā pie soda noteikšanas un sodu mīkstināt;

2) noteikt sodu, kas ir zemāks par minimālo robežu, kāda par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēta likumā;

3) noteikt citu, vieglāku soda veidu, nekā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēts likumā.

Savukārt šā panta otrā daļa nosaka: ja tiesa konstatē, ka nav ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un persona izdarījusi noziegumu, par kuru Krimināllikuma Sevišķās daļas panta sankcijā paredzēts nāves sods vai mūža ieslodzījums, tiesa nāves soda vai mūža ieslodzījuma vietā var noteikt brīvības atņemšanu uz divdesmit gadiem.

Bez tam vienlaikus arī Krimināllikuma 58. pants (“Atbrīvošana no kriminālatbildības”) ir ticis papildināts ar piekto daļu, kas nosaka: “No kriminālatbildības personu var atbrīvot, ja konstatē, ka nav ievērotas tās tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.”

Tātad šobrīd, kopš šā gada 1. janvāra, Krimināllikums paredz pavisam četrus iespējamos rīcības modeļus, kā procesa virzītājs var rīkoties, ja tiek konstatēts, ka personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā nav ievērotas.

Pirmā iespēja. Tiesa var mīkstināt sodu Krimināllikuma Sevišķās daļas normās noteikto sankciju robežās. Proti, ja parastos apstākļos tiesa, izvērtējot visus Krimināllikuma 46. panta otrajā daļā noteiktos apstākļus, kas ir ņemami vērā pie soda noteikšanas, nonāk pie secinājuma par kāda konkrēta soda veida un soda mēra noteikšanu, tad gadījumā, ja tiesa konstatēs, ka šā kriminālprocesa ietvaros ir tikušas pārkāptas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tiesai ir tiesības šo sodu mīkstināt un noteikt vieglāku soda mēru, nekā tiesa būtu noteikusi parastos apstākļos. Domājams, ka šādos gadījumos šim tiesas konstatējumam par personas tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā būtu jāatspoguļojas arī spriedumā, tāpat kā norādei, ka šis apstāklis ir ņemts vērā pie soda noteikšanas un kā tieši tas ir ietekmējis noteiktā soda mēru.

Otrā iespēja ir noteikt sodu, kas ir zemāks par minimālo robežu, kāda tā ir paredzēta attiecīgā Krimināllikuma panta sevišķās daļas normas sankcijā.

Trešā iespēja ir noteikt vieglāku soda veidu, nekā ir paredzēts attiecīgā Krimināllikuma panta sevišķās daļas normas sankcijā.

Pēc savām sekām abu šo iespēju izmantošana faktiski sniedz analoģisku rezultātu kā mums jau visiem zināmā un praksē aprobētā Krimināllikuma 49. panta piemērošana, kas jau līdz šim paredzēja iespēju noteikt vieglāku sodu nekā likumā paredzētais.