Lai arī likumprojekts pēc savas būtības ir pilnveidota spēkā esošā likuma "Par izņēmuma stāvokli"³ versija, tajā paredzētās Ministru kabineta tiesības ierobežot vairākas Satversmē noteikto pamattiesību izpelnījās plašu uzmanību.⁴ Plašsaziņas līdzekļos jau izskanējis, ka tiesībsargam netīk valdības iecerētie cilvēktiesību ierobežojumi izņēmuma stāvoklī,⁵ savukārt cilvēktiesību eksperti ir kritizējuši gan likumprojektā ietvertos ierobežojumus, gan arī likumprojekta sagatavošanas gaitu.⁶

Iespējams, lielā uzmanība, kas pievērsta šim likumprojektam, saistāma ar vēsturiski ģenētisko saikni starp Saeimas atlaišanu un izņēmuma stāvokļa izsludināšanu. Kā lai neatminas, ka iepriekšējā Saeimas atlaišana noslēdzās ar izņēmuma stāvokli. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un kara ministrs Jānis Balodis toreiz kopīgā paziņojumā deklarēja: "Apzinādamās savu atbildību tautas un vēstures priekšā, valdība atzinusi par nepieciešamu izsludināt izņēmuma stāvokli visā valstī un spert ārkārtējus soļus valsts iekšējās kārtības sargāšanai. [..] Valdība uzskata par savu pienākumu spert nepieciešamos drošības soļus, pirms iekšējais saspīlējums ir izlauzies uz āru un pārvērties pilsoņu savstarpējās cīņās."⁷

Tomēr mūsdienu situācija radikāli atšķiras no vēsturiskās pieredzes, tādēļ jebkādu paralēļu vilkšana būtu pārspīlēta un apšaubāma. Šā raksta ietvaros autors aplūkos salīdzinoši šauru izņēmuma stāvokļa regulējuma elementu – jautājumu par iespējamiem cilvēktiesību ierobežojumiem izņēmuma stāvoklī. Attiecīgā analīze tiks veikta Satversmes⁸ sistēmas ietvaros, nepieciešamības gadījumā atsaucoties uz Latvijas starptautiskajām saistībām šajā jomā.

Satversmes sapulces diskusijas

Latvijas Republika radās sarežģītos vēsturiski politiskos apstākļos. 1918. gada 18. janvārī dibinātā valsts jau no pirmajām pastāvēšanas dienām saskārās ar valstiskuma apdraudējumu gan no ārienes, gan arī iekšienes.⁹ Kā norādījusi Satversmes tiesa, latviešu tautas pašnoteikšanās procesā jaunā valsts Brīvības cīņās aizstāvēja savas tiesības pastāvēt kā valstij.¹⁰

Ņemot vērā vēsturiskos apstākļus, viens no svarīgākajiem Pagaidu valdības izstrādātajiem normatīvajiem aktiem valsts pirmajos pastāvēšanas mēnešos regulēja kara stāvokļa izsludināšanas kārtību un sekas.¹¹ "Ievērojot Krievijas lielinieciskā karaspēka iebrukumu Latvijā un valsts iekšējo stāvokli", Pagaidu valdība izsludināja kara stāvokli.¹² Tāpat jānorāda, ka kara stāvoklis un citi izņēmuma stāvokļa paveidi periodiski tika pagarināti arī pēc Brīvības cīņu noslēguma, piemēram, pastiprinātas apsardzības stāvoklis pierobežas joslā pastāvēja visu parlamentārisma laiku.¹³

Tādēļ nav jābrīnās, ka Latvijas Satversmes sapulce Satversmes izstrādāšanas gaitā veltīja plašu uzmanību jautājumam par izņēmuma stāvokļa izsludināšanas nosacījumiem, kā arī iespējamiem pilsoņu tiesību ierobežojumiem izņēmuma stāvoklī.