Šī starpkaru laika periodikā paustā atziņa arī mūsdienās nav zaudējusi aktualitāti un rosina uzdot jautājumus: kas atbildīgs par valsts ekonomisko stāvokli? Kā panākt ekonomisko izaugsmi? Vai valsts var atļauties palielināt pensijas, pabalstus un algas no valsts budžeta finansētajās institūcijās? Kāpēc nepieciešama fiskālā disciplīna?

Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme) kā valsts pamatlikums diktē visus valsts un sabiedrības dzīves organizēšanai nepieciešamos un reizē arī pietiekamos priekšrakstus. Satversmē ir ietverti vairāki principi, kas jāievēro, pārvaldot valsts finanšu līdzekļus. Autore, analizējot Satversmes 66. pantu pēc vispārpieņemtās Satversmes normu iztulkošanas metodoloģijas², ir nonākusi pie vairākām atziņām par Satversmē ietvertajām makroekonomikas pamatnostādnēm.

Rakstā piedāvāts autores redzējums par to, kā Satversme pēc būtības reglamentē prasmi pārvaldīt tautas saimniecību.

Valsts budžeta mērķis un jēga

Lai noskaidrotu Satversmes 66. panta saturu, visupirms jāanalizē šajā konstitucionālajā normā ietvertā tiesību institūta – valsts budžeta – mērķis un jēga.

Valsts tiek dibināta, lai apvienotu pieejamos resursus kopīgam labumam.³ Ja reiz tauta ir izvēlējusies dibināt valsti, tai ir jārēķinās, ka par valsts uzturēšanu būs jāmaksā, jo "valsts vispār ir dārgs prieks".⁴ Tautas vienošanās par sabiedrības un valsts dzīvē nozīmīgu jautājumu izlemšanas kārtību atspoguļota Satversmē.⁵ Līdz ar to Satversme reglamentē arī valsts finanšu līdzekļu pārvaldīšanu atbilstoši valsts konstitucionālajām pamatvērtībām. No minētā secināms, ka uz valsts budžeta institūtu attiecināta regulējuma iekļaušanas Satversmē ratio legis ir paredzēt, kādā veidā valstij kārtojami finanšu jautājumi, lai tās rīcībā būtu valsts funkciju pildīšanai nepieciešamie līdzekļi.

Valsts funkciju izpildīšanai nepieciešamie finanšu līdzekļi tiek uzkrāti, sadalīti un izmantoti ar valsts budžeta starpniecību. Valsts budžeta uzdevums ir paredzēt tādu valsts finanšu līdzekļu izlietojumu, kas nodrošinātu ekonomisko izaugsmi un pēc iespējas augstāku sabiedrības labklājības līmeni. Valsts finanšu līdzekļu izlietojums balstās uz ekonomikas teorijā paustajiem viedokļiem par to, kā valsts ierobežotu resursu apstākļos spēs nodrošināt sabiedrības vajadzību apmierināšanu pēc iespējas augstākā kvalitātē.⁶ Tādējādi valsts budžets ir uzskatāms par līdzekli sabiedrības labklājības sasniegšanai. Arī Satversmes izstrādāšanas materiāli liecina, ka Satversmes sapulce minēto aksiomu ietvērusi augstāka juridiska spēka normās un uzsvērusi, ka "no pareizi vadītas valsts saimniecības atkarājas kā visas valsts, un tautas, tā lielā mērā arī atsevišķu pilsoņu tiklab materiālā, kā garīgā labklājība".⁷

Satversmes instrumentālās daļas normas galvenokārt atspoguļo varas dalīšanas principu. Satversmes 66. panta regulējums piešķir noteiktu kompetenci valsts finanšu jautājuma risināšanā dažādām konstitucionālajām valsts varas institūcijām. Līdz ar to valsts budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas procedūra atspoguļo valsts varas īstenošanas kārtību. Tādējādi valsts budžetu var uzskatīt par vienu no varas dalīšanas kā "līdzsvara un atsvara" sistēmas⁸ instrumentiem, kas tiek izmantots, lai sasniegtu varas dalīšanas principa mērķi – nodrošinātu demokrātiskas tiesiskas valsts principu un pamattiesību ievērošanu.⁹

Līdz ar to valsts budžets ir jāuzlūko kā nozīmīgs valsts un sabiedrības dzīves jautājums,¹⁰ kas vienlaikus ir sabiedrības labklājības sasniegšanas veids un līdzeklis varas dalīšanas principa iedzīvināšanai.