1. Tiesību normu tuvināšanās globālā un reģionālā mērogā

Centieni vienotas Eiropas ekonomiskās zonas izveidošanā jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados atsevišķām Eiropas valstīm deva nozīmīgas ekonomiskās sadarbības iespējas. Liberālāka pārrobežu preču, pakalpojumu, kapitāla un personu plūsma ļāva ražot lētāk un vairāk. Tika radīta iespēja apgūt plašākus tirgu ārpus savas valsts robežām¹, un aizvien vairāk komersantu iesaistījās starptautiskajā saimnieciskajā darbībā. Palielinoties personu mobilitātei, darba un komercdarbības iespējām citās valstīs, arvien aktuālāki kļūst jautājumi par strīdu risināšanu laulību un ģimenes, starptautisko tirdzniecības darījumu, darba tiesību, autortiesību, īpašumtiesību, kā arī starptautisko investīciju un citās jomās. Līdz ar to svarīgi ir valstu un starptautisko organizāciju centieni izveidot pārskatāmu, vienkāršu un prognozējamu tiesisko kārtību pārrobežu preču, pakalpojumu, kapitāla un personu plūsmai.

Pēdējo vairāk nekā simt gadu laikā pasaulē ir izveidotas vairākas starptautiskas organizācijas, kas veicina komersantiem labvēlīgu apstākļu attīstību un iespēju apgūt arvien jaunus ārvalstu tirgus. Bez valstīm un starptautiskajām organizācijām nozīmīgu vietu starptautisko tiesību attīstībā ieņem nevalstiskas organizācijas un multinacionālas korporācijas. Šiem ekonomiski spēcīgajiem un ietekmīgajiem subjektiem bieži vien ir daudz lielāks iespaids uz starptautisko tiesību attīstību nekā atsevišķām valstīm.² Globalizācijas ietekmē valstu monopols saistībā ar starptautisko tiesību normu radīšanu ir krietni vien mazinājies. Starptautisko organizāciju vidū pastāv tādas supranacionālas organizācijas kā Apvienoto Nāciju Organizācija (turpmāk – ANO) un Eiropas Savienība (turpmāk – ES). Gan ANO, gan ES pastāv kā īpašas starptautiskas organizācijas,³ jo to kompetencē cita starpā ietilpst izdot saistošas tiesību normas, kas dalībvalstīs darbojas tieši un nepastarpināti. Tā, piemēram, ANO Drošības Padomei vai Eiropadomei ir piešķirtas pilnvaras pieņemt dalībvalstīm juridiski saistošus lēmumus. Dalībvalstīm, kuras nav balsojušas par šādu lēmumu pieņemšanu, tie tomēr ir saistoši. Tas pats attiecas arī uz ius cogens normām.⁴ Ius cogens piedāvā pietiekamu pamatu vispārēju, pozitīvu starptautisko tiesību veidošanai.⁵ Tomēr jānorāda, ka ius cogens normu saistošais spēks ir visai diskutabls un tās noraida daudzas, it īpaši spēcīgas, valstis.⁶

Jau kopš 2006. gada liela uzmanība tiek pievērsta ANO Starptautisko tiesību komisijas darba grupas ziņojumiem saistībā ar starptautisko tiesību sadrumstalotību. Šajos ziņojumos pietiekami skaidri tiek norādīts, ka globalizācijas tendences pasaulē ietekmē sociālo dzīvi, virzoties uz arvien lielāku vienotību. Parādoties jaunām sociālajām aktivitātēm, rodas arvien lielāka sadrumstalotība. Vairs nav vienas kopējas starptautisko tiesību sistēmas, bet ir virkne specializētu sistēmu – cilvēktiesības, jūras tiesības, tirdzniecības tiesības, starptautiskās krimināltiesības un citas. Katrai no tām ir savi principi un individualizētas attīstības tendences, kas bieži vien veidojas, neietekmējoties no radniecīgu jomu attīstības. Tā nav nejaušība, ka minēto jomu attīstību ir sekmējusi globalizācija. Normas, kuras ir nākušas no ES institūcijām vai citiem pārnacionāliem subjektiem, ir ietekmējušas valstu nacionālās tiesību sistēmas, kas vēl nesenā pagātnē ir veidojušas vienotu sistēmu. Jāatzīst, ka ES pārnacionālais raksturs ir grūti apvienojams ar jūtīgo "suverenitātes" jautājumu ES dalībvalstu starpā,⁷ līdz ar to par vienveidīgu tiesību sistēmu saplūšanu pārnacionālā mērogā runāt vēl ir pāragri.

Neapšaubāmi Eiropas integrācijas procesu rezultātā romāņu un ģermāņu civiltiesību (civil law) un angloamerikāņu vispārējo tiesību (common law) sistēmas pēdējās desmitgadēs ir kļuvušas daudz tuvākas, atvieglojot likumdevējiem vienotas privāttiesību infrastruktūras izveidi Eiropā. Šo fenomenu mēdz dēvēt arī par tiesību saplūšanu jeb konverģenci,⁸ zinātnieki runā par likumu konsolidāciju, kodifikāciju, harmonizāciju un unifikāciju.⁹ Tieksme pēc tiesiskās noteiktības, likumu paredzamības un vienveidības nereti nonāk pretrunā ar vēlmi pēc elastīgiem, taisnīgiem un individualizētiem lēmumiem. Katra tiesiskā sistēma cīnās ar šāda veida pretrunām, un starptautiskās privāttiesības ir īpaši jūtīgas pret tām.¹⁰ Globalizācijas procesu ietekmē vērojamas tiesību normu sistematizācijas tendences globālā un reģionālā mērogā, ar mērķi likvidēt pretrunas un nesaskaņas starp dažādām tiesību sistēmām.

1.1. Konsolidācija

Visvienkāršākā no tiesību normu sistematizēšanas metodēm ir konsolidācija, kuras mērķis ir apvienot dažādas normas, kas radušās no kopēja pirmavota.¹¹ To var paveikt, sagatavojot vienotu noteikumu kopumu – vienotu aktu, visi turpmākie šāda akta papildinājumi vai grozījumi tiek inkorporēti sākotnējā tekstā.¹² Konsolidācija atvieglo akta izmantošanu un kopējā satura izpratni. Konkrēti ES pieredze rāda, ka konsolidācijas procesā Eiropas Kopienas pamata tiesību aktus, to grozījumus un labojumus apkopo vienotos neoficiālos dokumentos. Šādus dokumentus izveido, lai ES tiesības būtu pārredzamākas un vieglāk pieejamas. Vairākus juridiskos tekstus, kas sākumā oficiāli tiek publicēti dažādos "Oficiālā Vēstneša" numuros, apvieno vienā viegli lasāmā dokumentā kā "konsolidētu tiesību aktu kopumu".¹³

ES šobrīd funkcionē 27 atšķirīgas tiesību sistēmas un papildus katras dalībvalsts dažādajam tiesiskajam regulējumam līdzās pastāv ievērojams acquis communautaire apjoms – vairāk nekā 18 tūkstoši dalībvalstīm saistošu tiesību aktu,¹⁴ šis stāvoklis neapšaubāmi rada jaunus sarežģījumus. Kopienas acquis apjoma samazināšanai tiek izmantotas trīs galvenās metodes – kodifikācija, novecojušu tiesību aktu atcelšana un konsolidācija.¹⁵ Komisijas acquis kodifikācijas programmai ikdienā tiek lietota tiesību aktu kodifikācijas tehnika, ko sauc par pārstrādāšanu.