Jau ierasts, ka viena no valdības veidošanas sarkanajām līnijām tiek vilkta caur okupācijas prizmu. Dažkārt šķiet, ka debates par 1940. gada notikumiem mūsu sabiedrībā ir daudz nozīmīgākas nekā priekšlikumi par šodienas politikas aktualitātēm.

Laikam viens no lielākajiem mītiem šajā jomā ir aicinājums nodot okupācijas jautājuma apspriešanu tikai vēsturnieku kompetencē. Tas, ka šodien vēl joprojām sabiedrībā nav vienprātības par šo seno notikumu vienveidīgu traktējumu, liecina, ka to nodot vēsturei ir par agru.

Juridiski šie jautājumi ir gana skaidri. Kā zināms, Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas aicināta izvērtēt likumu atbilstību Satversmei un skaidrot Latvijas valstiskuma fundamentālās vērtības. Savā praksē Satversmes tiesa nav pagājusi garām 1940. gada notikumu un to seku juridiskajam novērtējumam. Satversmes tiesas viedoklis par šiem jautājumiem precīzi formulēts jau vairākos spriedumos.

Tomēr diskusijas par 1940. gada notikumu novērtējumu patiesībā ir diskusijas par šīs valsts identitāti. Latvijas Republikas nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīna piedāvā skaidru un precīzu šīs identitātes raksturojumu: šodienas Latvijas Republika ir tieši tā pati valsts, kuru proklamēja 1918. gada 18. novembrī.

Ja mums ir šaubas par to, kā juridiski novērtējami 1940. gada notikumi, tas nozīmē, ka sabiedrībā nav vienotības par valstisko identitāti. To, iespējams, varam vērot arī ikdienā, kad savos datumos vieni pulcējas pie viena pieminekļa, bet citi savos datumos – pie cita pieminekļa.

Vācijas tiesību zinātnē jau sen kā viens nozīmīgiem kritērijiem tautas izpratnē izvirzīta likteņa kopība. Tauta nav nejaušs cilvēku kopums, kas dzīvo noteiktā teritorijā, bet gan ar šo teritoriju vienotā liktenī saistīta personu kopība. Vienots liktenis sevī ietver vienu izpratni par pagātni, kopības sajūtu šodienā un nākotnes vīziju par šo valsti kā vienīgo un labāko dzīves formu.

Argumenti, kas izskan diskusijās par 1940. gada notikumiem, liek jautāt, vai mēs visi apzināmies savu likteņa kopību šajā valstī un vai mūsu sabiedrība ar tās iekšējiem pretrunīgajiem pagātnes novērtējumiem un nākotnes sapņiem ir tauta.