Pamattiesības kā Eiropas Savienības tiesību princips

Vairākumā no ES valstu konstitūcijām pēc Romas līgumu parakstīšanas, ņemot vērā pēckara vēsmas, jau bija cilvēktiesību sadaļas, un dalībvalstu pilsoņi kā pašsaprotamas uztvēra tiesības vērsties dalībvalstu konstitucionālajās tiesās, lai apstrīdētu likumus un citus valsts izdotos normatīvos aktus. Tādēļ varēja sagaidīt, ka dalībvalstu pilsoņi vēlēsies līdzvērtīgu aizsardzību arī pret ES tiesību aktiem, proti, iespēju izvērtēt arī šo aktu atbilstību cilvēktiesību normām. Sākotnēji EST ieņēma rezervētu nostāju, pamatojot to ar nepieciešamību aizsargāt ES tiesību autonomiju. Tā Stork lietā tiesa nosprieda, ka lietās, kur tai jāizvērtē ES aktu likumība, tai "nav saistoša nacionālo tiesību aizsardzība, pat ja tās ir konstitucionāla spēka".³ Tā kā ES pamatlīgumos cilvēktiesības nebija minētas, tad tiesa tādējādi netieši izvirzīja tēzi, ka tā nevērtēs ES tiesību aktu atbilstību cilvēktiesībām. Šāds uzskats neapmierināja dalībvalstu konstitucionālās tiesas, īpaši Vācijā, kur pēc kara normatīvo aktu atbilstības cilvēktiesībām izvērtēšana bija īpaši jutīgs temats.⁴ Parādījās risks, ka nacionālās tiesas atteiktos piemērot tās ES normas, kuras tiktu atzītas par tādām, kas ir pretrunā ar cilvēktiesībām.

Pirmoreiz cilvēktiesības kā tiesību avots minētas EST spriedumā lietā Stauder v. Ulm, nākot klajā ar atziņu, ka pamattiesības kā dārgums tiek glabātas Kopienas tiesību vispārējos principos un tiek aizsargātas no tiesas puses.⁵ Handelsgesellschaft lietā tiesa sākotnēji atkārtoti uzsvēra savu pozīciju par ES tiesību autonomiju, proti, vērtējot Savienības normu spēkā esamību, tiesa nevar ņemt vērā nacionālo tiesību normas, jo tas nelabvēlīgi ietekmētu ES tiesību vienveidību un efektivitāti. Šajā spriedumā ES tiesa nāca klajā ar būtisko paziņojumu, ka "Kopienas tiesību spēkā esamību vai iedarbību dalībvalstī nevar ietekmēt apgalvojumi, ka tās ir pretrunā ar konstitūcijā ietvertajām pamattiesībām vai nacionālās konstitucionālās uzbūves principiem".⁶ Tālāk gan EST apstiprināja un plašāk izvērsa Stauder v. Ulm lietā izteikto atziņu par pamattiesībām kā vienu no ES tiesību avotiem: "Pamattiesību ievērošana ir neatņemama daļa no vispārējiem tiesību principiem, ko aizsargā Eiropas Kopienu tiesa. Lai gan šādu tiesību aizsardzība ir radusi iedvesmu dalībvalstīm kopējās konstitucionālās tradīcijās, to ievērošana ir jānodrošina Kopienas struktūras un mērķu ietvaros.