[1] Gan tiesības uz īpašumu (Satversmes 105. pants), gan arī tiesības uz labvēlīgu vidi (Satversmes 115. pants) ir konstitucionāli aizsargājamas vērtības.

Izvērtējot šīs vērtības no valsts ilgtspējīgas attīstības principa viedokļa, Satversmes tiesai ir jāatrod līdzsvars starp šīm abām pamattiesībām. Satversmes 115. pants kalpo kā atsvars Satversmes 105. pantam.

Analizējot gan Satversmes 105. panta, gan 115. panta saturu, Latvijai kā ES dalībvalstij jāņem vērā vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības principa savstarpējā saistība (šeit un turpmāk izcēlums mans – I.Č.). Sākotnēji ilgtspējīgas attīstības izpratne ietvēra tikai ekonomiskās attīstības un vides aizsardzības mijiedarbību, bet šodien klāt ir nācis sociālais un kultūras aspekts. Bez tam visi minētie ilgtspējīgas attīstības aspekti jāievēro vienlaikus un vienlīdz lielā mērā.

Eiropas Savienības komisārs vides lietās Janess Potočniks nesen ir teicis, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos visai drosmīgs ir apgalvojums, ka visi pūliņi nav jāvelta tikai ekonomikas kopprodukta izaugsmei, bet jādomā ilgtermiņā, jo tā ir atbildība nākamo paaudžu priekšā. J. Potočniks pamatoti uzsver, ka valdībām, kuru darbību nosaka vēlēšanu cikls, var rasties kārdinājums meklēt īstermiņa risinājumus ekonomiskās situācijas uzlabošanai: "Tā ir atbildība nākamo paaudžu priekšā. Mūsu ekonomika ir ne vien jāuzlabo, bet arī būtiski jāpārveido."¹

Līdz ar to, neizprotot ilgtspējīgas attīstības jēgu, ekonomisko interešu nolūkos nesamērīgi var tikt samazinātas prasības vides aizsardzības jomā.

Arī Latvijā pat no augstu stāvošu politiķu puses nereti atskan populistiski aicinājumi uz attīstību "par jebkuru cenu". Piemēram, priekšlikumi atteikties no ES prasībām bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā², vēlme būtiski sašaurināt ietekmes uz vidi novērtēšanas (stratēģiskā novērtējuma) nepieciešamības gadījumus, kā arī nekonstruktīva vēršanās pret vides aizsardzības organizācijām kā galvenajām "vaininiecēm" ekonomikas stagnācijā.