Internets kā plašsaziņas līdzeklis, savstarpējas saziņas rīks un domu apmaiņas vietne ir kļuvis par lielas sabiedrības daļas ikdienas elementu, tādējādi nodrošinot ne vien daudzas ērtības un priekšrocības, bet arī vietu dažādu negāciju izplatīšanai un pat noziedzīgu nodarījumu īstenošanai. Tie, piemēram, var izpausties gan kā darbības, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, gan arī kā neslavas celšana. Turklāt šo Krimināllikumā minēto nodarījumu sastāvs mēdz būt arī konstatējams ne jau mērķtiecīgi izplānotos noziegumos, bet gan šķietami tik nevainīgajos dažādu materiālu lasītāju komentāros vai ierakstos sociālo tīklu lietotāju profilos. Tomēr, kā izskanēja konferencē, nepārspīlējot situācijas nopietnību, jāsecina, ka daudz vairāk tīmeklī ir izplatīta agresija un neiecietība, kas automātiski nav klasificējama kā krimināli sodāmas darbības, bet dažkārt var būt to pamatā.

Pieci procenti no simt

Lai arī sabiedrībā valda uzskats, ka tīmeklī, it īpaši jau dažādu rakstu lasītāju komentāros, ir ļoti daudz agresīvu, naidīgu un neiecietīgu izteikumu, tiesībsarga konferencē šis apmērs tika ielikts konkrētos rāmjos. Tie izriet no nesenā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) komunikācijas zinātņu ekspertu veikuma – tā dēvētā agresivitātes indeksa izstrādes (tas turpmāk ļaus uzraudzīt interneta komentāros paustās agresivitātes intensitāti), kā rezultātā Tiesībsarga birojam tika sniegta arī triju populāru portālu – "Delfi", "Tvnet", "Apollo" – publikāciju lasītāju komentāru analīze.

Tā atainoja, ka pretēji pieņēmumam par milzīgi daudz negatīvo komentāru tīmeklī no visa pētījuma ietvaros analizētā materiāla emocionālā agresivitāte ir attiecināma vien aptuveni uz pieciem procentiem. Izbrīnu par to pauda arī interneta mediju pārstāvji, un, kā atzina A/S "Delfi" direktors Arnis Ozols, "sajūtu līmenī šķiet, ka šādi agresīvie komentāri ir vismaz divdesmit, trīsdesmit procenti". Turklāt viņš papildināja, ka par spīti stereotipam par šo negāciju izplatību "agresija internetā tomēr nav pati lielākā problēma. Mūsuprāt, daudz izplatītāki un traucējošāki ir dažādie muļķīgie izteikumi".

Minētā kontekstā "Delfu" pārstāvis arī vērsa uzmanību uz vēl kādu sabiedrībā valdošu stereotipu – mēdz uzskatīt, ka ar negāciju un muļķību rakstīšanu komentāros nodarbojas vien dīkdieņi vai garlaikoti skolēni. Taču, kā liecina portāla ip adrešu analīze, bieži tie ir valsts iestāžu un lielu uzņēmumu darbinieki.

Nazis un Kampējs

Tāpat ir pieņemts uzskatīt, ka uz negācijām provocē negatīva informācija. Piemēram, slikta ziņa izraisa agresīvu un naidīgu komentāru izvirdumu. Patiesībā tas ir tikai viens no faktoriem, jo, kā atzina pētnieks un RSU asociētais profesors Sergejs Kruks, "viennozīmīgi nevar apgalvot, ka komentētāji agresīvi atbild uz agresīvu ziņu, jo nereti agresija rodas ne no kā, tukšā vietā". Piemēram, minētais pētījums atspoguļo, ka īpaši agresīvus komentārus ir izpelnījušies arī tādi raksti, kuros, piemēram, mediķi sniedz ieteikumus drošu svētku norisei vai pat diriģenta Māra Sirmā viedoklis par Jāņu galdā liekamo cienastu.

Tāpat bieži vien agresīvajiem komentāriem vispār nav nekāda sakara ar komentētās ziņas vai raksta saturu, jo, kā rāda tendences, nereti viedokļu paudēji ātri novirzās no vēstījuma satura un sāk plūkties savā starpā, viens otru apvainojot, vēršoties pret kādu citādi domājošu u. tml. Turklāt dažkārt agresīvā pieskaņa var izpausties ne tikai komentāra saturā, bet arī tā autora segvārdā. Piemēram, Tribunāls, Agresīvais, Sibīrija, Ārprāts, Kampējs, Kliedz mana tauta, Nazis.

Neprasme kulturāli sarunāties

Neaprobežojoties vien ar situācijas konstatēšanu, no diskusijas dalībniekiem konferencē izskanēja arī priekšlikumi agresijas un neiecietības mazināšanai tīmekļa komentāros. Drošības policijas pārstāvis Rihards Poļaks par problemātisku nosauca situāciju, ka normatīvo aktu līmenī interneta vide un darbība tajā joprojām nav pienācīgi reglamentēta. Viņš arī ierosināja apsvērt, vai būtu jāļauj komentēt ikvienu rakstu, un Drošības policijas vārdā aicināja portālu pārstāvjus izvērtēt katru materiālu atsevišķi, apdomājot, vai tajā paustais vēstījums varētu pamudināt uz agresīviem izteikumiem. Savukārt Latvijas Cilvēktiesību centra direktora pienākumu izpildītāja Anhelita Kamenska aicināja pārskatīt Krimināllikuma 78. panta saturu, samērojot normas pirmajā un otrajā daļā paredzētās sankcijas.

Turpretim komunikācijas zinātņu eksperts S. Kruks uzsvēra: "Sabiedrībā trūkst diskusijas vadīšanas spējas un kultūras. Es to klasificētu kā "ķildas dialogu". Daļa cilvēku vienkārši neprot paust savu viedokli, formulēt problēmu vai vienkārši kulturāli sarunāties. Arī skolā māca rakstīt glītas literāras esejas, bet ne parastu sūdzību, kurā vienkāršā veidā ir formulēta lietas būtība. Tādēļ, manuprāt, bez likumdošanas aktiem un cilvēku vajāšanas internetā kā problēmas risinājumu saskatu diskusijas prasmju ieaudzināšanu un attīstīšanu jau skolā."

Arī portāla "Draugiem.lv" runasvīrs Jānis Palkavnieks, uz konkrētu rīcību aicinot citus amatbrāļus, uzsvēra: "Negaidām, ka valsts pieņems likumus. Parādām paši, ka mums rūp diskusiju kultūra!" Viņš arī padalījās ar konkrētu piemēru no prakses, kas liecina: dažkārt problēma slēpjas nepareizā attieksmē, nevis nespējā tikt ar to galā. Proti, kāda portāla lietotāja pēc ļoti agresīva un naidīga ieraksta viņas profila viesugrāmatā no "Draugiem.lv" saņēmusi padomu doties uz policiju uzrakstīt iesniegumu. Tiesībsargi jaunieti no šāda soļa atrunājuši, taču portāla pārstāvji atkārtoti pierunājuši iesniegumu tomēr uzrakstīt. Tas arī izdarīts, bet policijā norādīts – varat jau rakstīt, bet vainīgo tāpat neatradīs. J. Palkavnieks to komentē šādi: "Kā tas ir – neatradīs? Lai piezvana mums, pateiksim, kā pie šī cilvēka nonākt!"

Sannija Matule