13. Decembris 2011 /NR. 50 (697)
Skaidrojumi. Viedokļi
Pašvaldību vieta administratīvo sodu sistēmā
1
Mg.iur.
Inese Kahanoviča
Tieslietu ministrijas Valststiesību departamenta juriskonsulte 

Lai nodrošinātu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa Pārejas noteikumu 13. punktā paredzēto administratīvo pārkāpumu lietu piekritības maiņu no administratīvajām tiesām uz vispārējās jurisdikcijas tiesām, Tieslietu ministrija ir izstrādājusi likumprojektu "Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā" (apstiprināts Ministru kabineta 2011. gada 19. oktobra sēdē, prot. Nr. 60 62.§, TA-2352 ). Radīta arī jauna Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepcija. Izstrādājot jauno koncepciju un minēto likumprojektu, administratīvās atbildības tiesiskajā regulējumā ir apzinātas vairākas būtiskas problēmas. Šo problēmu risināšanai nepieciešams plašāks skaidrojums un diskusijas juristu aprindās. Rakstā aplūkoti divi jautājumi – pašvaldību loma administratīvo sodu sistēmā, kā arī pašvaldību kompetence administratīvo pārkāpumu izskatīšanā un administratīvo sodu piemērošanā.

Valsts varas monopols un leģitimitāte

Nav šaubu, ka tiesiskais regulējums administratīvo pārkāpumu jomā pieskaitāms pie publiskajām tiesībām. Turklāt administratīvo pārkāpumu tiesības ir nesaraujami saistītas ar valststiesībām, jo tas ir viens no veidiem, kā valsts realizē savu varu pār tās pilsoņiem. Viens no valsts varas un darbības galvenajiem uzdevumiem ir garantēt sabiedrisko mieru un tiesisko drošību. Šis uzdevums atvasināts no valsts uzraudzības un kontroles funkcijas, kuras realizācija ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Lai realizētu šo funkciju, jānodrošina vienveidīga un paredzama kārtība, ko savukārt realizē ar tiesību normu palīdzību. Valsts varas "ietērpšana" tiesību normā sniedz iespēju leģitīmi realizēt piespiedu metodi, lai garantētu vispārpieņemtās kārtības un uzvedības noteikumu ievērošanu.

Kā atzinis Erlangenes Nirnbergas Universitātes profesors Dr. Reinholds Cipeliuss, lai varētu izpildīt kārtību un mieru nodibinošo funkciju, valstisko lomu izpildītājiem jāpiešķir valsts vara ar pilnvarām (atbilstoši viņu kompetencei) saistoši regulēt izturēšanos sabiedrībā un ar varas līdzekļiem panākt noteikto izturēšanos, ārkārtējā gadījumā lietojot fizisku varu. Sankcijas, kas seko normu pārkāpumiem, vienlaikus nodrošina normu motivācijas spēku un iedarbību vairumā paklausīgas normu ievērošanas gadījumu. Uzdevums garantēt sabiedrisko mieru un tiesisko drošību prasa, lai valstisko lomu izpildītāji (atbilstoši viņu kompetencei) enerģiski un iedarbīgi uzturētu fiziskās varas monopolu.1

Tādējādi administratīvo pārkāpumu tiesības ir normatīvs regulējums, ar kura starpniecību valsts īsteno valsts varas represīvo funkciju.

 

Administratīvās sodīšanas krimināltiesiskais raksturs

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss2 (turpmāk – LAPK) ir viens no tiem tiesību aktiem, kas Latvijā, neraugoties uz tiesību sistēmas transformāciju, saglabājies no padomju sociālistisko tiesību mantojuma. Vēsturiski Latvijā administratīvās tiesības sākotnēji bija cieši saistītas ar valsts varas nostiprināšanas un uzturēšanas funkciju un to piemērošanā praksē izmantoja kriminālprocesuālo regulējumu. Sākotnēji Latvijas teritorijā piemēroja cariskās Krievijas 1903. gada Sodu likumu.3 Sodu likumā bija ietvertas daudzas tiesību normas, kuras paredzēja atbildību nevis par noziedzīgiem nodarījumiem, bet par administratīvu noteikumu pārkāpšanu. Līdz ar to Sodu likumā līdztekus kriminālsodiem tika kodificēti arī administratīvie sodi.

1917. gada 30. maijā, pieņemot valdības noteikumus "Par administratīvo lietu tiesām", pirmo reizi Latvijas tiesību vēsturē administratīvā jurisdikcija tika nošķirta no vispārējās. Administratīvo tiesu tiesneši tika pielīdzināti apgabala tiesnešiem, šo tiesu jurisdikcijā ietilpa pienākums izskatīt valdības komisāru protestus un sūdzības par valdības iestāžu un vietējo iestāžu darbību.4

Līdz ar to jau 1917. gadā administratīvās tiesības tika nodalītas no administratīvo pārkāpumu tiesībām, proti, lietas par administratīvajiem pārkāpumiem turpināja izskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesas, piemērojot kriminālprocesa noteikumus.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī tika sākts darbs pie Sodu likuma,5 tomēr tas bija kompromiss starp pilnīgi jauna tiesiskā regulējuma izstrādāšanu un veco cariskās Krievijas 1903.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
a.
17. Decembris 2011 / 10:05
0
ATBILDĒT
visu cieņu par rakstu, tomēr par prakses problēmjautājumiem autorei nav pilnīga izpratne. divas no normām, kuru \\\"pārklāšanās\\\" ar LAPK normām tika norādīta kā pamats to izslēgšanai no pašvaldību noteikumiem (par trokšņošanu un atrašanos ar atvērtu alkohola iepakojumu), ne vien nepārklājas, bet arī nodrošina atbilstošu kārtības nodrošināšanas funkcijas realizāciju.

1. Par trokšņošanu. LAPK 167.1 pants faktiski var tikt piemērots situācijās, kad troksnis tiek ilgstoši radīts - tehnoloģiskos uzņēmumos vai, piemēram, izklaides vietās. tomēr, ja kaimiņš Fedja dauzīs ar āmuru pa sienu vai klausīsies \\\"tuc tuc\\\" nebūtu loģiski mērīt akustiskā trokšņa līmeni (arī diezgan praktiski nerealizējami, jo vienmēr jau zinot, ka policija brauc, var \\\"pagriezt nedaudz klusāk\\\"). šādā situācijā policijai vajadzētu noskaidrot, vai troksnis objektīvi traucē vai varētu traucēt citām personām. turklāt, pretēji \\\"leģendām\\\" par to, ka trokšņot jau drīkst līdz 23iem, kas ir absolūti infantila un nepareiza izpratne, ikvienam ir subjektīvās tiesības uz sabiedriskā miera nodrošināšanas pieprasīšanu arī citā diennakts laikā. no prakses arī jāuzteic rīgas pašvaldības policija, kuras darbība tiešām ir vērsta uz sabiedriskā miera atjaunošanu (senāk ir nācies saskarties ar situāciju, kad traucētāji tiek sodīti ne tikai par trokšņošanu, bet arī dzīvošanu bez pases un deklarētās dzīvesvietas:)

2.par atrašanos ar atvērtu alkohola iepakojumu. gribētu redzēt, kā autore cīnītos ar sabiedrības slāni, kurš uzskata, ka forši ir \\\"iekapāt\\\" uz ielas, ja tiesībsargājošajām iestādēm būtu iespēja sodīt tikai par alkohola lietošanu. ņemot vērā, ka praktiski vienmēr šādās situācijās tiek konstatēts, ka personai ir atvērta pudele (pat maisiņā iepakota, kas neko šajā lietā nemaina:), bet redzot policiju neviens jau akurāti nedzers, ļoti tiktu

apgrūtināta pārkāpuma pierādīšana. vai arī autore ierosina sodīt tikai tās personas, kuras acīmredzami lieto alkoholu, bet nesodīt personas, kuras minūti pirms policijas ierašanās ir alkoholu lietojušas? tādā gadījumā regulējums noteikti nesasniegtu mērķi un nāktos vien skatīties uz soliņiem sēdošu un divlitrīgo alu dzerošu cilvēku spējai īstajā laikā pamanīt policijas tuvošanos, jo acīmredzami nekonstatējot alk. lietošanas brīdi, pārkāpums nav izdarīts. otra iespēja - meklēt novērošanas kameru ierakstus, vest uz speciālām ekspertīzēm etc. katrā ziņā uzskatu, ka šādas normas izslēgšana sabiedriskās kārtības nodrošināšanā nepalīdzētu.
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties