"Jurista Vārda" lasītāji jau ir informēti par Filipa Švarca akadēmisko darbību Latvijas tiesību vēstures izpētē: žurnālā ir bijusi lasāma intervija ar F. Švarcu¹, kā arī Dr.iur. Kaspara Baloža atzinīgā recenzija F. Švarca pētījumam, kurā tika secināts: "Lai gan tiesību literatūrā Civillikuma tapšana un tās posmi ir aplūkoti arī iepriekš, vācu jurista jaunā grāmata ir uzskatāma par pirmo visaptverošo un fundamentālo zinātnisko pētījumu, kas pilnībā veltīts šai tēmai."² K. Balodis arī ieteica darbu tulkot latviešu valodā. Šo iniciatīvu uzņēmās VAS "Tiesu namu aģentūra" Tiesiskās informācijas un izdevējdarbības daļas vadītāja Lolita Peka, projektam veiksmīgi piesaistot Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta (Deutscher Akademischer Austauschdienst) finansiālu atbalstu. Kā izdevuma zinātniskais redaktors tika pieaicināts Latvijas Universitātes profesors Dr.iur. Jānis Lazdiņš, grāmatas zinātnisko rediģēšanu veica arī Mg.iur. Signe Terihova, darbu no vācu valodas tulkojusi Diāna Zepa, bet tulkojumu juridiski sakārtojusi Mg.iur. Līga Ziediņa.

Par autoru

F. Švarcs šobrīd dzīvo un strādā Turku, Somijā, taču dzimis un izglītojies Vācijā. Tiesību zinātnes viņš studējis Pasavas universitātē (Universität Passau) Bavārijā. Rīgā pirmo reizi F. Švarcs viesojies kā tūrists 1993. gadā, un, kā pats atzīst, "šī valsts un cilvēki mani ļoti fascinēja".³ Pēc gada sācis mācīties latviešu valodu Minsteres universitātes intensīvajos kursos. No 1999. līdz 2001. gadam F. Švarcs bijis vieslektors civiltiesībās Latvijas Universitātes Eirofakultātē, šajā laikā viņš kļuvis arī par līdzautoru mācību līdzeklim civiltiesībās latviešu valodā.⁴

Kā autors norāda grāmatas latviešu izdevuma priekšvārdā, viņu "arvien izbrīna tas, cik Latvijā maz zina par precīzo Civillikuma – likuma, kas veido vienu no Latvijas (civil-)tiesību sistēmas stūrakme­ņiem un kura spēks 1992./1993. gadā, kā šķiet, tika atjaunots bez šīm zināšanām, – izstrādāšanas vēsturi".⁵ Savukārt sarunā ar JV viņš atzinis: "Kontaktējoties ar pazīstamiem latviešu juristiem, es sapratu, ka lielākā daļa no tiem, kam šis likums bija jāpiemēro, nebija to apguvuši studiju procesā un gandrīz nevienam no viņiem nebija zināšanu par šī likuma vēsturi un pieņemšanas apstākļiem."⁶

Acīmredzot šī situācija likusi F. Švarcam izšķirties par labu Civillikuma izpētei brīdī, kad bija jāizvēlas temats promocijas darbam, ko viņš rakstīja doktora studiju ietvaros Greifsvaldes Ernsta Morica Arnta universitātē.

Divus gadus, ko F. Švarcs pavadīja Rīgā kā Eirofakultātes lektors, viņš mērķtiecīgi izmantojis zinātniskajam darbam nepieciešamo materiālu iegūšanai. Jāpiebilst, ka latviešu valodas prasmē gadu gaitā F. Švarcs sasniedzis tādu līmeni, ka materiālu vākšanu Latvijas bibliotēkās un arhīvos un to vēlāku izpēti doktora darba rakstīšanas procesā veicis patstāvīgi.

Gan vācu, gan latviešu izdevumu priekšvārdos F. Švarcs izsaka pateicību par atbalstu Dr.iur. Dītriham Andrejam Lēberam (Dietrich André Loeber) (1923–2004), kurš viņu iedrošinājis pievērsties Civillikuma izpētei. Jāatzīmē, ka D.A. Lēbera tēvs senators profesors Dr.iur. Johans Augusts Lēbers (Johan August Loeber) (1865–1948) bija Civillikuma izstrādes darba grupas loceklis un viņa arhīvu ar D.A. Lēbera gādību F. Švarcs ir izmantojis savā zinātniskajā darbā.

Pirmoreiz par Civillikumu

Kā izdevuma priekšvārdā norāda redaktore Signe Terihova, tieši šobrīd, 2012. gada janvārī, aprit 20 gadi, kopš Latvijā atjaunota 1937. gada 28. janvārī pieņemtā Latvijas Civillikuma darbība. Tā bija daļa no ilgstošā tiesiskās iekārtas transformācijas procesa, kurš aizsākās līdz ar Latvijas Republikas valsts suverenitātes atjaunošanu 1990.–1991. gadā un kura mērķis bija atgriešanās kontinentālās Eiropas tiesību lokam atbilstošā tiesību sistēmā. Kā apliecinājums pēctecībai ar 1918. gadā dibināto valsti pēc suve­renitātes atgūšanas Latvijā tika atjaunoti valsts konstitucionālie institūti, kā arī vairāku tiesību aktu darbība, tajā skaitā Civillikums.

Taču, kā norāda S. Terihova, pat 20 gadus pēc Civillikuma atjaunošanas un ievērojamām juridiskās izglītības un juridiskās kultūras izmaiņām Latvijā "pārliecības par to, vai visi Civillikuma institūti un tiesību normas pilnā mērā tiek pareizi izprastas un vienveidīgi piemērotas, vēl arvien nav". Tas ļauj secināt, ka "Latvijas Civillikuma normu pareiza izpratne un piemērošana nav iespējama bez zināšanām par civiltiesību institūtu un Civillikuma normu vēsturi, kura savukārt nav iespējama bez Latvijas tiesību vēstures, jo īpaši civiltiesību vēstures, izzināšanas".

Kā atzīmē S. Terihova, līdz šim vispilnīgākais pētījums par Latvijas civiltiesībām līdz padomju okupācijai atrodams profesora Voldemāra Kalniņa 1972. gada mācību grāmatā "Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture. I daļa". F. Švarca veiktais Civillikuma vēstures pētījums, kas tagad izdots latviešu valodā, labo šo būtisko robu Latvijas tiesību vēstures kopainā un uzskatāms par pirmo visaptverošo zinātnisko pētījumu par Civillikuma vēsturi.

F. Švarcs savā darbā nav aprobežojies tikai ar Civillikuma vēsturi, bet analizējis 1918. gadā dibinātās Latvijas valsts civiltiesību veidošanos kopumā, aplūkojot to caur Latvijas valsts un nacionālo tiesību veidošanās prizmu.

Pētījumā ieguldīts milzīgs darbs: apkopoti un analizēti 20. gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijas likumdevēja un civillikumu projektu darba grupu materiāli, autors izmantojis praktiski visus gan bibliotēkās un publiskajos arhīvos, gan arī privātarhīvos pieejamos avotus par Civillikuma tapšanu.

Pats F. Švarcs gan grāmatas ievadā, gan jau agrāk tomēr norādījis uz kādu mērķi, ko diemžēl, neskatoties uz visiem viņa pūliņiem, nav izdevies sasniegt: "Pie Civillikuma strādāja trīs dažādas komisijas. Cerēju, ka atradīšu vismaz pēdējās, no 1933. līdz 1936. strādājušās, darba grupas pierakstus. Diemžēl nonācu pie secinājuma, ka šādi protokoli, kas ļautu labāk izprast likuma tapšanas motīvus un līdz ar to arī tā galvenās idejas, acīmredzot nav saglabājušies."⁷ Viņš arī izsaka cerību, ka pienāks laiks, kad "bezvēsts pazudušie" likumdošanas komisiju protokoli ieraudzīs dienasgaismu ar kādas izdevniecības starpniecību.⁸ Iespējams, Civillikuma vēstures iznākšana latviešu valodā F. Švarca cerību varētu piepildīt – ja vien šo grāmatu pamanīs un par autora vēlmi uzzinās kāds, kuram ir informācija par pazudušajiem dokumentiem.

Pētījuma saturs

Grāmatu veido vairākas daļas – autora un izdevēja ievadrakstiem seko pamatdaļa: F. Švarca pētījums "Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture", kas sastāv no ievada un četrām daļām.

Pirmajā zinātniskā pētījuma daļā vispārīgi raksturota Krievijas Baltijas novada – Vidzemes un Kurzemes guberņu – un Latgales tiesību attīstība līdz neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanai 1918. gada 18. novembrī.

Otrajā daļā apskatīta Latvijas nacionālo civiltiesību tapšanas vēsture, tajā skaitā diskusijas, kas pēc 1918. gada risinājās par iespējamiem attīstības virzieniem, kā arī reālie civiltiesību attīstības procesi, kas iedalīti vairākos laikposmos (1918.–1922., 1922.–1934., 1934.–1938., 1938.–1940.).

Trešajā daļā raksturoti Civillikuma pamatprincipi un saturs, vispirms sniedzot vispārēju pārskatu, pēc tam secīgi analizējot visas likuma daļas un šo analīzi noslēdzot ar kopsavilkumu.

Ceturtajā daļā Civillikums vērtēts no tiesību dogmatikas un tiesību politikas viedokļa: Eiropas konteksts likuma pieņemšanas laikā, Civillikums kā Latvijas civiltiesību unifikācijas līdzeklis teritoriālā un sociālā tiesību partikulārisma pārvarēšanai, Civillikuma nacionālā un politiskā nozīme.

Zinātnisko pētījumu noslēdz kopsavilkums, kurā autors apkopojis savus secinājumus. Viens no tiem: "Civillikuma tapšana (tapšanas vēsture) nav tik neapstrīdama, pārskatāma un mērķtiecīga, kā līdz šim bija un ir atainots literatūrā." Šādu apgalvojumu autors pamato ar "lūzumu", ko Civillikuma vēsturē iezīmēja 1934. gada valsts apvērsums, kura rezultātā tika nolemts nevis revidēt esošās civiltiesības, bet radīt jaunu, patstāvīgu, latvisku civiltiesību regulējumu. Tomēr, secina F. Švarcs, šī bija tikai "ārēja diskontinuitāte", jo patiesībā Civillikums bija jauna forma ar veco saturu.

Šai kontekstā F. Švarcs uzdod arī vienu no jautājumiem, ko varētu attīstīt tālākos Civillikuma vēstures pētījumos: vai pēc 1992. gada, kad tika atjaunots Civillikuma spēks, un pēc daudzajiem jaunāko laiku likuma grozījumiem, nav noticis pretējs process, resp., vai civiltiesību kontinuitāte šobrīd nav kļuvusi tikai ārēja (vecā forma ar jaunu saturu)?

Ļoti nozīmīgas jauniznākušās grāmatas sadaļas ir plašais autora izmantotās literatūras pārskats un, jo īpaši, caurskatīto un izmantoto avotu saraksts no Latvijas Valsts vēstures arhīva un profesora D.A. Lēbera privātā arhīva krājumiem. Šeit uzskaitītie F. Švarca atradumi var kļūt par vērtīgiem palīglīdzekļiem tālākos Latvijas tiesību vēstures pētījumos.

Plusi un mīnusi

Grāmatas priekšvārdā S. Terihova norāda arī uz F. Švarca zinātniskā darba stiprajām un vājajām pusēm.

Par galveno latviešu lasītāja ieguvumu uzskatāma iespēja aplūkot citas valsts jurista izpratni un vērtējumu par nozīmīgu Latvijas tiesību vēstures un arī valsts vēstures fragmentu. Šis vērtējums turklāt ir plaši pieejams arī ārpus Latvijas – tā sākotnējā izdevumā vācu valodā.

Kā pirmo no "mīnusiem" S. Terihova min faktu, ka F. Švarcs savu pētījumu veicis bez konsultācijām ar Latvijas tiesību zinātniekiem (arī disertācijas recenzentu vidū nebija pārstāvju no Latvijas).

Vislielākās domstarpības starp autoru un grāmatas redaktoriem radušās tieši Latvijas vēstures jautājumos, kā dēļ pilnībā pārstrādāta autora oriģinālgrāmatas I daļa, lai izveidotu maksimāli loģisku un secīgu vēsturiskās situācijas atspoguļojumu. Savu­kārt secinājumiem, par kuriem šīs grāmatas redaktori un autors nav spējuši panākt kompromisu, pievienotas redaktora piezīmes.

S. Terihova arī norāda, ka objektīva Latvijas un Civillikuma vēstures izpēte nav iespējama bez vispusīgas tiesību avotu krievu valodā analīzes, jo Latvija līdz patstāvīgas valsts nodibināšanai ilgus gadus bija Krievijas impērijas daļa. Atbilstoši tam arī tiesību akti, kuri vēlāk tika izmantoti Latvijas civiltiesību izstrādāšanā, tika pieņemti krievu valodā. Savukārt F. Švarcam krievu valodas zināšanu trūkst, tādēļ, analizējot Baltijas vietējo civillikumu kopojuma normas, kuras izmantotas Civillikuma normu radīšanā, autors acīmredzot ir izmantojis šī tiesību avota tulkojumu vācu valodā, kurš ne vienmēr sakrita ar oficiālo tekstu krievu valodā.

Zināmas grūtības latviešu izdevuma sagatavošanā radījis arī apstāklis, ka situācijās, kad autors tulkojis avotus no latviešu valodas, bet šo tekstu oriģināli tulkotājām un redaktoriem nav bijuši pieejami, ir nācies veikt "tulko­jumu no tulkojuma", resp., tulkot latviešu valodā tekstu, kas ir radīts latviski, bet konkrētajā pētījumā pārtulkots vācu valodā.

Tomēr, neskatoties uz iespējamiem trūkumiem, jāpievienojas S. Terihovas secinājumam, ka līdz ar jauniznākušo grāmatu Latvijas tiesību piemērotājs iegūs vēl vienu nepieciešamu un noderīgu izziņas avotu Civillikuma normu tulkošanai un piemērošanai.

Cerams arī, ka vācu tiesībnieka paveiktais milzīgais darbs varētu kļūt par stimulu arī latviešu juristiem pašiem ar lielāku entuziasmu pievērsties savas vēstures pētīšanai.

Visizdevīgāk F. Švarca grāmatu var iegādāties Tiesu namu aģentūras interneta grāmatnīcā (www.tna.lv), kur tā maksā 18 latus.

Dina Gailīte

¹ Gailīte D. Robs aizpildīts: ir tapusi Civillikuma vēsture. Intervija ar F. Švarcu. Jurista Vārds, 2.06.2009., Nr. 22(575).

² Balodis K. Nozīmīgs ieguldījums Civillikuma tapšanas izpētē. Jurista Vārds, 8.12.2009., Nr. 49(592).

³ Gailīte D. Robs aizpildīts: ir tapusi Civillikuma vēsture. Intervija ar F. Švarcu. Jurista Vārds, 2.06.2009., Nr. 22(575).

⁴ Švarcs F., Rimša S. Saistību tiesības. Sevišķā daļa. Rīga: Latvijas Universitāte, 2001

⁵ Švarcs F. Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011, 7. lpp.

⁶ Gailīte D. Robs aizpildīts: ir tapusi Civillikuma vēsture. Intervija ar F. Švarcu. Jurista Vārds, 2.06.2009., Nr. 22(575)

⁷ Turpat.

⁸ Švarcs F. Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011, 8. lpp.