Jau pagājušā gada martā tika uzsākts pirmais posms parakstu vākšanai par Satversmes 4., 18., 21, 101. un 104. panta grozījumiem, kas paredz iekļaut tajos nosacījumu par krievu valodu kā otru valsts valodu.

Strauji tika savākti 12 516 balsstiesīgo Latvijas pilsoņu paraksti un ar pauzi, pārlaižot dīkdienīgo vasaru, 9. septembrī tie tika iesniegti Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK).

1. novembrī sākās CVK organizētais otrs posms parakstu vākšanai un jau 1. decembrī bija skaidrs, ka vairāk nekā viena desmitā daļa vēlētāju atbalstīs Satversmes grozījumu projektu.

19. decembrī CVK apstiprināja galīgos parakstu vākšanas rezultātus un jau nākamajā dienā Valsts prezidents iesniedza Saeimā 187 378 balsstiesīgo pilsoņu ierosināto likumprojektu, pavadvēstulē norādot, ka konstitucionāli ir vērtējams, vai šādu likumprojektu izskatīšana būtu pieļaujama.

Saeima 22. decembrī bez plašām diskusijām (sēde ilga 25 minūtes) noraidīja vēlētāju atbalstītos grozījumus. Valsts prezidenta aicinājums diskutēt par likumprojekta atbilstību Satversmes kodolam, Latvijas dibināšanas un neatkarības atjaunošanas pamatā liktajām idejām palika nesadzirdēts. Parlamentā – centrālajā sabiedrības forumā, kurā koncentrējas visu sabiedrības grupu pārstāvji un būtu apspriežami visi sabiedrībai būtiskākie jautājumi, – valdīja pārsteidzošs kautrīgums.

Pēc trīs nedēļu pauzes, 2012. gada 12. janvārī, 30 Saeimas deputāti oficiāli paziņoja un iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā, kurā apstrīdēja uz 18. februāri nozīmētā referenduma pieļaujamību un lūdza to apturēt.

Atpakaļ attītā laika lente uzskatāmi parāda, ka no iniciatīvas sākuma pagājuši gandrīz 10 mēneši, tomēr tikai tagad, kad process jau ir finiša taisnē, beidzot notiek plašas diskusijas, vai šāda iecere grozīt Satversmi ir pieļaujama un nepārkāpj valsts konstitucionālos pamatus.

Vai šobrīd pēkšņa “stopkrāna” noraušana ātrvilcienā neizsauks katastrofu?

Saeimai jau 22. decembrī vajadzēja plaši diskutēt par valsts pamatvērtībām un Satversmes kodolu, kā arī paziņot un skaidrot nepieciešamību vērsties Satversmes tiesā, jo tiesiskais regulējums nav pietiekami skaidrs.

Satversmes tiesa šobrīd ir neapskaužamā situācijā, jo lielā steigā jāatbild uz jautājumu par suverēna tiesību ierobežošanu. Lēmumam būs ne tikai juridiskas, bet arī ievērojamas politiskas sekas.

Būtiskākais: lai arī kā lems Satversmes tiesa, kādam (vai kādiem) jābūt gatavam un spējīgam izskaidrot Satversmes tiesas lēmumu, turklāt tā, lai to sadzird, saprot un tam notic visas sabiedrības grupas. Šajā gadījumā nepietiks ar preses konferenci žurnālistiem. Būs nepieciešama lēmuma kolektīva jeb tautiska lasīšana.