Šī gada 10. janvāra sēdē Tieslietu padome, atsaucoties uz Saeimas Juridiskās komisijas aicinājumu, apsprieda Tieslietu ministrijas sagatavotos priekšlikumus likumprojektam "Grozījumi Kriminālprocesa likumā",* vislielāko vērību veltot iecerētajiem grozījumiem, kas faktiski paredz tiesu sistēmas strukturālās reformas – Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas pakāpenisku likvidāciju, visu krimināllietu izskatīšanu pirmajā instancē nododot rajonu (pilsētu) tiesām, savukārt apelācijas instancē – apgabaltiesām. Šo reformu svarīgākais arguments ir ilgie lietu izskatīšanas termiņi un lietu atlikumi Krimināllietu tiesu palātā.
Tieslietu padome tomēr neatbalstīja ierosinātos grozījumus Kriminālprocesa likumā, kas no tiesu sistēmas izslēgtu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātu, uzskatot, ka vispirms atbilstoši grozījumi būtu izdarāmi likumā "Par tiesu varu". Padome nolēma arī nākamajās sēdēs turpināt diskusiju un izvērtēt iespējamos modeļus saistībā ar Augstākās tiesas palātu kā apelācijas instances darbību.
Tieslietu padomes apsvērumus, kas lika iebilst Tieslietu ministrijas iniciētajam projektam, sarunā ar "Jurista Vārdu" skaidro Augstākās tiesas un vienlaikus arī Tieslietu padomes priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs.
Kā jūs skaidrojat šādas iniciatīvas – pārskatīt krimināllietu piekritību – iemeslus?
Pirmkārt, jāsaka, šie priekšlikumi nav nekas jauns. Šādas diskusijas ilgst jau vismaz desmit gadu. Idejas par tiesu sistēmas reorganizāciju, tajā skaitā Augstākās tiesas tiesu palātu likvidāciju, pirmo reizi izskanēja jau tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas darbības laikā, kad tika izstrādāts pirmais Tiesu iekārtas likuma projekta variants, kas paredzēja tā dēvētā tīrā triju instanču modeļa ieviešanu Latvijā. Jau tobrīd Augstākā tiesa iebilda un akcentēja to, mūsuprāt, vērtīgāko, kas ir šā brīža modelī, un, nenoliedzami, tā ir lietu izskatīšanas kvalitāte Krimināllietu tiesu palātā kā apelācijas instancē.
Uzreiz arī gribu piebilst, ka šobrīd Latvijā eksistējošais modelis, kad dažādas sarežģītības lietas – gan krimināllietas, gan civillietas – neskata vienā, bet dažādās tiesās, nav nekas neparasts Eiropā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
