7. Februāris 2012 / 21:04
Jūs varat iepazīties ar minētās diskusijas kopsavilkumu, kas norādīts augstāk. Apkopojums sagatavoju fiksējot rakstiski diskusijas dalībnieku izteiktos viedokļus. Minētā diskusija ierakstīta arī audio ierakstā. Diemžēl jāatzīst, ka tehnika šoreiz pievīla un diskusijas ieraksts nav publiski pieejams.
Kopsavilkums pirms redakcijas labojumiem:
1. strīda izšķiršana šķīrējtiesā balstīta uz pušu uzticību konkrētais šķīrējtiesai un šķīrējtiesnesim (diskusijas laikā pausts viedoklis, ka šobrīd Latvijā nav uzticības šķīrējtiesām, ir kardinālas problēmas šķīrējtiesu pamatos un šķīrējtiesu koncepcija ir pārāk liberāla, tika pausts arī pretējs viedoklis, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesa norādījusi uz konservatīvo pieeju šķīrējtiesām, kaut arī tai jābūt vairāk liberālai);
2. nav noteikta šķīrējtiesnešu kompetence, tomēr strīdu izšķiršanā tā ir nozīmīga (diskusijas laikā pausts viedoklis, ka šķīrējtiesnešiem jābūt ar juridisko izglītību, jo, ja puses nav pielīgušas, ka šķīrējtiesas nolēmums var nesaturēt motivējumu, tam jābūt attiecīgi motivētam);
3. jāizvērtē, vai pusēm vienmēr ir pietiekami kompetenti pārstāvji, kas spējīgi un pietiekoši zinoši, lai likumīgi izmantotu likumu robus sava pārstāvamā labā, lai konstatētu pārkāpumus saistībā ar procesu;
4. jāņem piemērs no Starptautiskās Advokatūras Asociācijas Vadlīnijām par Interešu konfliktu starptautiskajā šķīrējtiesā (International Bar Association Guidelines on Conflict of Interest in International Arbitration), kas nacionālajā procesā nav piemērojamas, tomēr var „ieskatīties”, lai izprastu, kas ir „pamatotas šaubas” par šķīrējtiesneša objektivitāti un neatkarību (tika pausts viedoklis, ka pusēm jāapzinās, kad reāli pastāv draudi tiesnešu neatkarībai un objektivitātei, ievērojot, ka šķīrējtiesas līgumā iekļautie nosacījumi ir pušu brīva griba);
5. šķīrējtiesām jānodrošina: neatkarīgs un objektīvs šķīrējtiesnesis, pušu tiesības tikt uzklausītām, piedaloties procesā, efektīvs šķīrējtiesas process, lai izpildītu šķīrējtiesas nolēmumu;
6. Latvijas valsts tiesas neatzīst šķīrējtiesas spriedumus, ja šķīrējtiesas līgumā variē atruna, ka puses var vērsties šķīrējtiesā pēc prasītāja izvēles vai arī atrunājot tikai „šķīrējtiesā”, tomēr no starptautiskās prakses izriet, ka, ja puses kaut vienā punktā vai vārdā atzinušas, ka strīdu vēlas risināt šķīrējtiesā, jāinterpretē pušu griba pēc iespējas saudzīgāk, saglabājot mērķi pusēm vērsties šķīrējtiesā – minētais norādīts Eiropas konvencijā par starptautisko komercšķīrējtiesu, kā arī izriet no Ņujorkas Konvencijas par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu;
7. ievērojot, ka šķīrējtiesas process balstīts uz šķīrējtiesas līgumu, šķīrējtiesnešiem nav nepieciešamības noteikt vecuma cenzu, kvalifikāciju un valodas zināšanas, jo vēršanās konkrētā šķīrējtiesā, lai izskatītu konkrētu strīdu, ir pušu autonomija;
8. ņemot vērā, ka šķīrējtiesu var nodibināt jebkurš, tad, sarežģījot šķīrējtiesas procesu, netiks samazināts šķīrējtiesu skaits, kā arī pretrunīgie šķīrējtiesu nolēmumi;
9. vispārējās jurisdikcijas tiesa nevar neatzīt šķīrējtiesas spriedumu, ja tas neatbilst materiālo tiesību normām vai arī, ja tas nav taisnīgs;
10. valstij jābūt atbildīgai par jebkuru procesu, nodrošinot kārtību, – tā nevar no sevis noņemt ne vienu atbildības aspektu;
11. diskusijas laikā uzsvērts, ka jāievēro Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants;
12. tika pausts viedoklis, ka problēmas ir jaunajos juristos – atbildībā, slēdzot šķīrējtiesas līgumus, neiepazīstoties ar šķīrējtiesu reglamentiem.
