Būtiski nekļūdīšos, ja teikšu, ka Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums (ACTA) vairāk par citiem starptautiskiem līgumiem izraisījis cilvēku protestus Eiropā un visā pārējā pasaulē. Demonstranti Polijā, paužot neapmierinātību, pat aizdedzinājuši Eiropas Savienības karogu.

Ar starptautiskā līguma juridisko analīzi varat iepazīties Magdas Papēdes rakstā, kas publicēts šajā numurā un raksturo dažas ACTA juridiskās pretrunas un nepilnības. Tomēr ne tikai šo smalko matēriju dēļ cilvēkos radušās šādas dusmas. Tik lielu brālību parasti veido jautājumi, kas skar cilvēka pamatvērtības vai ikdienas dzīves ieradumus. Šajā gadījumā cilvēku pretreakciju izraisījušas vismaz divas lietas.

Pirmkārt, plaša diskusija par līgumu un tā saturu notiek tikai tagad, kad valstu valdības to jau ir parakstījušas un atlikušas ratifikāciju parlamentos. Slovēnijas vēstniece Japānā jau publiski atvainojās par līguma parakstīšanu, jo esot izpildījusi savu dienesta, bet ne pilsonisko pienākumu. ACTA izstrādes process bijis necaurskatāms, un ne tikai viņa, bet arī visi Slovēnijas pilsoņi nav pievērsuši pietiekamu uzmanību notiekošajam. 

Pilsoniskā sabiedrība netika iesaistīta ACTA izstrādē, tādējādi finišā no cilvēkiem izskan nevis konstruktīvi priekšlikumi, bet kritika un sašutums.

Otrkārt, atšķiras izpratne par intelektuālā īpašumtiesību aizsardzības robežām. Cilvēki vēlas brīvi lietot plaši pieejamo informāciju, savukārt autori un to interešu pārstāvji grib to ierobežot vai arī autoratlīdzību administrācijas grib iekasēt samaksu par katru autora radošās darbības rezultātā tapuša darba izmantošanu. Latvijā AKKA/LAA jāmaksā par dzejas rindu izmantošanu pat sēru vēstīs, līdzjūtībās un apsveikumos, dzejas rindu skandēšanu dzejas dienās vai sociālajos medijos, piemēram, Twitter vai Draugiem.lv. Tā rezultātā Lubānas novada pašvaldības laikraksta “Lubānas Ziņas” vadība lēmusi nelikt tīmeklī iepriekšējo gadu avīzes numurus, jo nav vēlējusies maksāt dubultā par dzejas rindu publicēšanu sēru vēstīs, līdzjūtībās un apsveikumos.

Turpinot šo procesu, vajadzētu iekasēt autortiesību maksu par dzejoļiem, kas uzrakstīti uz ziedu vainagu sēru lentēm. Arī samaksa par dzejoli, kas nodeklamēts, sakot tostu kāzu svinībās pie galda, vai bērnudārza Ziemsvētku pasākumā, protams, būtu pašsaprotama!

Naivi bija cerēt, ka ACTA gadījumā, kad būtiski atšķiras iesaistīto personu viedokļi, klusa rīcība un sabiedrības neinformēšana raisīs sajūsmu. Mācība ir gūta, lai arī kārtējā, tomēr, cerams, ka tā arvien ir viens solis tuvāk tam, lai šāda prakse vairs neatkārtotos.

Redakcijas piezīme: redakcija atsauc 2012. gada 7. februāra žurnālā “Jurista Vārds” Nr. 6(705) redakcijas slejā “Autortiesības uz sēru lentes” minētos faktus saistībā ar pašreizējo autortiesību regulējumu un maksas iekasēšanas kārtību.