Lai šo jautājumu skatītu racionāli, vispirms ir jā­kliedē vairāki aizspriedumi un neskaidrības.

Pirmkārt, ir jānorāda, ka diskusijās par latgaliešu valodu netiek skaidri nošķirts skatupunkts, no kura šis jautājums tiek aplūkots. Runājot par jebkuru valodu, ir jānošķir valoda kā lingvistisks (valodniecisks)¹ koncepts no juridiska un sociāla koncepta. Katrā no tiem valodas definējums un arī izpratne var atšķirties. Nenoliedzot katra koncepta nozīmīgumu, šā raksta izpētes objekts būs valoda kā juridisks koncepts.

Otrkārt, ne vienmēr ir skaidri nošķirti tādi jēdzieni kā "valoda", "dialekts" un "izloksne". Jāsaka, ka izpratne par to, kas ir dialekts un kas ir izloksne, laika gaitā mainās. Tas, ka vairumā Latvijas sabiedrības vēsturiski apziņā ir iesakņojies, ka latgaliešu valoda ir tikai dialekts vai izloksne, bet ne valoda, nonāk pretrunā ar pasaulē izplatītu viedokli, ka tā ir atsevišķa valoda, un to pat pasniedz ārvalstu universitātēs. Tas, ka latviešu valoda kā valoda izveidojās 19. gadsimta otrajā pusē,² nenozīmē, ka tā ir radusies ne no kā. Tā nevarēja izveidoties bez Latvijas teritorijā pirms tam pastāvošām valodām,³ t.sk. senās latgaļu valodas.⁴

Treškārt, ir vērts noskaidrot terminoloģisku apzīmējumu – latgaļu valoda vai latgaliešu valoda. Terminu "latgaļu valoda" lieto divās nozīmēs. No vēsturiskās perspektīvas: senās latgaļu cilts valoda, ko runāja mūsdienu Latvijas teritorijas austrumos. Un no mūsdienu perspektīvas: valoda, kurā runā mūsdienu Latvijas Latgales reģionā. Latvijā tā tiek uzskatīta par latviešu valodas dialektu, bet pasaulē plaši izplatīts viedoklis, ka tā ir atsevišķa valoda. Pēc autora domām, termins "latgaļu valoda" (latgaļu volūda) būtu atbilstošāks, jo tas aptver šīs valodnieciskās vienības senāku izcelsmi un normatīvismu, kā arī tās pastāvēšanu ārpus Latgales teritorijas. Līdz ar to termins "latgaļu valoda" šajā rakstā tiks lietots kā pagaidu termins šīs valodnieciskās vienības apzīmēšanai ar šādu nozīmi.

Vai latgaļu valoda ir drauds

Neatkarīgi no to, kā šī valodnieciskā vienība tiek apzīmēta, kā arī vai tā ir valoda vai dialekts, pamatjautājums ir par šīs valodnieciskās vienības statusu Latvijā. Tādējādi arī par to, vai Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmumā lietā Nr. A42571907 SKA–596/2009 atzītais, ka "latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā" iztur kritiku?

Izvērtējot tēzes⁵ pie šā nolēmuma,⁶ rodas izjūta, ka latgaļu valoda aplūkota kā kaut kas antagonisks. Bez šā lēmuma loģiskajām un juridiskajām kļūdām, kas tiks aplūkotas vēlāk, ir acīmredzams, ka jātiek skaidrībā par to, vai latgaļu valoda, pat esot izloksnes vai dialekta statusā, ir drauds valsts valodai?

Šajā sakarā ir vērts apskatīt citu valstu konstitucionālo regulējumu par valsts valodu.