Brīdī, kad Latvijas iedzīvotāju skaits svārstās ap maģisko skaitli – 2 miljoni, likumdevējs aktīvi sāk apzināties nepieciešamību konsolidēt latviešus un Latvijai piederīgās personas Latvijas pilsonībā. 1994. gadā tika pieļauta politiska kļūda, Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, liedzot tiesības izveidot dubultpilsonību gadījumos, ja viņi līdz 1995. gada 1. jūlijam nepaguva reģistrēties Latvijas pilsonībā. Uz šo situāciju zināmā mērā var attiecināt atziņu, ka taupīgais maksā divreiz. Protams, pēc gandrīz 20 gadiem, zinot mūsdienu ekonomiskos un sociālos apstākļus, Latvijas atrašanos Eiropas Savienībā un NATO, to ir viegli secināt. Diez vai tajā laikā par to domāja. Bija nepieciešamība konkretizēt pilsoņu kopumu.

Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros. Latvijā ir divi likumdevēji – skaitliski stabilā Saeima ar 100 deputātiem un ar Pilsonības likumu konkretizētais pilsoņu kopums.

Saeimas realizēto likumdošanu regulē speciāls likums – Saeimas kārtības rullis, kas nosaka formālas prasības, kuras nepieciešamas, lai lēmumu pieņemšanas procesā katrs deputāts individuāli un visi kopā kvalitatīvi izvērtētu savu lēmumu un rezultātā pieņemtais likums būtu kvalitatīvs. Likumprojektu apspriede komisijās, ziņošana par likumprojektu un debates Saeimas sēdē, likumprojekta pieņemšana vairākos lasījumos – tie ir tikai daži pieturbrīži, kuri dod iespēju deputātam aizdomāties par lēmuma būtību, saturu un sekām.

Tautas likumdošanai Satversmē ir noteiktas “makrolīmeņa” prasības: tautas iniciētajam likumprojektam ir jāatbilst Satversmei un jābūt pilnībā izstrādātam, prasīts arī uz likumprojekta iesniegšanu noteikts pilsoņu parakstu skaits.

Tomēr nav izvirzītas kvalitātes prasības “mikro” līmenī – katra pilsoņa lēmuma pieņemšanas procesam. Atšķirībā no Saeimas deputātiem tautas likumdevēja locekļiem – pilsoņiem – ir maz pieturbrīžu pārdomām. Patlaban gandrīz vienīgais tāds brīdis ir nepieciešamība piepūlēties un doties parakstīties pie zvērināta notāra. Turklāt maksājums zvērinātam notāram divu latu apmērā nav individuāls pienākums, jo par to kolektīvi parasti maksā kāda organizācija, kas iniciējusi parakstu vākšanu.

Konceptuāli atbalstāms un pat vēlams, lai parakstu vākšana notiktu pilsoņiem ērtās un viegli izmantojamās formās, tomēr līdzdalības pieejamībai jābūt samērīgai ar līdzdalības kvalitāti. Nav mērķtiecīga līdzdalība, ja pilsoņiem nav izpratnes par lēmuma saturu un sekām. Bezjēdzīgs ir arī kvalitatīvs līdzdalības saturs, ja nav nodrošināta pieejamība. Abi aspekti ir ciešā sazobē.

Arī pilsoņiem likumdošanas tiesību realizācijas procesā jābūt pieturas punktiem, kas liek vēlreiz novērtēt pieņemamā lēmuma saturu un sekas. Tāpēc Saeimā jādiskutē ne tikai par tautas iespēju, bet arī par tautas likumdošanas kvalitātes standartu.

Šos papildu pārdomu brīžus var radīt, pirmkārt, ar finansiāla rakstura pienākumiem. Tāpat kā lēmumam parakstīties par likumprojektu, tāpat arī divu latu samaksai jābūt personīgai (kas neizslēdz iespēju, ka kāds to vēlāk varētu kompensēt). Otrkārt, saturiskiem, piemēram, ar visaptverošas informācijas nodrošināšanu, diskusiju un forumu organizēšanu. Par primāru būtu jāatzīst tieši otrais pasākums.

Parakstīšanās par referenduma iniciēšanu jāatšķiras no vienkāršas socioloģiskas aptaujas vai petīcijas iesniegšanas.