17. Aprīlis 2012 /NR. 16 (715)
Skaidrojumi. Viedokļi
Pensionēšanās vecuma paaugstināšana: juridiskie aspekti
5
L.LM
Karina Korna
Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre 

Saeima ziemas sesijas pēdējā sēdē nodeva izskatīšanai komisijām Ministru kabineta sagatavoto likumprojektu – grozījumus likumā "Par valsts pensijām". Minētie grozījumi citastarp paredz arī valstī noteiktā pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 62 uz 65 gadiem. Izmaiņas valstī noteiktajā pensionēšanās vecumā Ministru kabinets pamatojis ar nepieciešamību nodrošināt pensiju sistēmas ilgtspēju. Uz nepieciešamību laikus izvērtēt ekonomisko un demogrāfisko risku un attiecīgi rīkoties norādījusi arī Satversmes tiesa1.

Satversmes tiesā ir skatītas vairākas lietas par dažādiem grozījumiem likumā "Par valsts pensijām". Satversmes tiesa ir analizējusi apstrīdēto normu atbilstību galvenokārt šādiem tiesību pamatprincipiem – sociāli atbildīgas valsts, samērīguma un tiesiskās paļāvības principam. Taču Satversmes tiesā izskatītās lietas nav tieši attiekušās uz pensionēšanās vecuma paaugstināšanu.

Šī raksta mērķis nav analizēt konkrētas tiesību normas atbilstību Satversmei. Raksta mērķis ir juridiski analizēt minēto likumdošanas iniciatīvu – pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumos norādītos secinājumus un argumentus, kā arī apkopot Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas.

 

I. Pensiju sistēmas attīstība Latvijas Republikā

Pašreiz pensionēšanās pamatprincipus noteic 1995. gada 2. novembra likums "Par valsts pensijām" (turpmāk – jaunais Pensiju likums), kas stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī. Pirms tam pensionēšanās pamatprincipus noteica 1990. gada 29. novembra likums "Par valsts pensijām" (turpmāk – vecais Pensiju likums), kas bija spēkā no 1991. gada 1. janvāra līdz 1995. gada 31. decembrim.

Atgūstot valstisko neatkarību, Latvijai citastarp nācās veidot arī jaunu pensiju sistēmu. Viens no galvenajiem uzdevumiem bija izveidot finansiāli ilgtspējīgu sistēmu, pēc iespējas novēršot iedzīvotāju straujās novecošanās radīto risku, kā arī stimulēt sociālajai apdrošināšanai pakļautajās personas veikt sociālās iemaksas. Pensiju sistēmas pārveide aizsākās jau 1991. gadā, jo bija skaidrs, ka padomju laika pensiju sistēma nespēj eksistēt tirgus ekonomikas apstākļos, turklāt tas bija viens no valstiskās neatkarības apliecinājumiem. Pensiju sistēmas pārveides procesā bija paredzēti daudzi atvieglojumi dažādām sabiedrības grupām, taču tiem trūka finansiāla seguma.

1990. gadā Augstākā padome pieņēma veco Pensiju likumu, taču tajā iestrādātie pensiju izmaksas principi bija pārāk dāsni un finansiāli neīstenojami. Arī 1993. gada 21. oktobra likums "Par valsts pensiju pagaidu aprēķināšanas kārtību" izrādījās neveiksmīgs, jo galvenais pensiju izmaksas avots bija valsts budžets, neparedzot strādājošo līdzdalību savu vecumdienu nodrošināšanā. Ņemot vērā samērā negatīvās demogrāfiskās tendences, bija skaidrs, ka no valsts budžeta ilgtermiņā nevarēs nodrošināt pensiju izmaksu. Tāpēc bija nepieciešama pensiju sistēmas reforma.

Reforma, kuras rezultātā tapa pašreizējā pensiju sistēma, iesākās 1995. gadā sadarbībā ar Pasaules Banku. Reforma tika īstenota trīs posmos, ieviešot trīs līmeņus: pirmais līmenis – valsts obligātā nefondēto pensiju shēma (paaudžu solidaritātes princips); otrais līmenis – valsts fondēto pensiju shēma; trešais līmenis – privātā brīvprātīgā pensiju shēma. Jaunizveidotās pensiju sistēmas divi galvenie principi ir: vairāk iemaksā – vairāk saņem, ej pensijā vēlāk – saņem vēl vairāk.

Galvenā atšķirība starp pirmo pensiju līmeni un otro un trešo līmeni ir tā, ka sociālās iemaksas pirmajā līmenī ir individualizētas un dod tiesības katram sociālo iemaksu veicējam saņemt iemaksām proporcionālu pensiju, taču tās netiek uzkrātas. Pašreiz sociāli apdrošināto personu veiktās iemaksas tiek izmaksātas pašreizējiem pensionāriem. Sistēmu var apdraudēt nelabvēlīga demogrāfiskā situācija, kad sociālo iemaksu veicēju ir mazāk nekā pensiju saņēmēju. Lai šo risku novērstu, ir ieviests otrais un trešais pensiju sistēmas līmenis, kur sociālās iemaksas tiek uzkrātas konkrētā iemaksu veicēja kontā.

Pensiju reformai bija vairāki mērķi. Galvenie no tiem – izveidot drošu pašfinansējošos pensiju sistēmu, kurā atbildība par nodrošinājumu vecumdienās ir sadalīta starp valsti un indivīdu; pensijas lielums ir atkarīgs no veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma; finansēšanas sistēma ir viegli un efektīvi administrējama; strādājošo un pensionāru skaitliskā attiecība ir optimāla un sociālās apdrošināšanas sistēmas noslodze nav pārmērīga; stimulēt valsts ekonomisko attīstību, nodrošinot iespējas uzkrājumu investēt valsts ekonomikā, tādējādi attīstot finanšu un kapitāla tirgu.

Sociālās apdrošināšanas sistēmas noslodzi regulē, vai nu samazinot izmaksu (pensijas, pabalsti) no sociālās apdrošināšanas fondiem apmēru, vai arī samazinot izmaksu saņēmēju skaitu, kas vienlaikus palielina to personu skaitu, kas veic iemaksas apdrošināšanas fondos. Izvērtējot demogrāfisko situāciju Latvijā un starptautiskās tendences, likumdevējs izvēlējās pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Vecā Pensiju likuma 8. pants noteica, ka tiesības uz vecuma pensiju ir: vīriešiem – sasniedzot 60 gadu vecumu, ja viņu darba stāžs nav mazāks par 20 gadiem, un sievietēm – sasniedzot 55 gadu vecumu, ja viņu darba stāžs nav mazāks par 20 gadiem.

Jaunā Pensiju likuma 11. panta pirmā daļa tās sākotnējā redakcijā paredzēja, ka tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši 60 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Vienlaikus panta otrā daļa paredzēja, ka sievietēm, kuras sasniegušas 55 gadu vecumu, ir tiesības priekšlaicīgi saņemt vecuma pensiju, ja viņu apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
edgars>L
17. Aprīlis 2012 / 16:23
0
ATBILDĒT
Ārodbiedrībām jau sevi kaut kā jāattaisno, tāpēc jau arī kliedz. Lai gan saprot, ka šāds solis, piem., par pensiju vecuma paaugstināšanu, ir neizbēgms.
L
17. Aprīlis 2012 / 15:31
0
ATBILDĒT
Labs raksts. Sen bija laiks racionālais argumentācijai un juridiskai analīzei, nevis histēriskai bļaušanai, ko piekopj arodbiedrības.
ok
17. Aprīlis 2012 / 10:01
0
ATBILDĒT
@grāds?



Izgudrojums, jeb pareizi salikts punkts:)
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 2
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties