Eiropas Savienības palīdzība Latvijai ir gan ekonomisks, gan tiesisks jēdziens. Kļūstot par neatkarīgu valsti, Latvija sāka arī savu ceļu uz integrāciju Eiropas Savienībā (ES), cerot uz drošības garantijām un ekonomisko izaugsmi. Latvijai, arī vēl neesot ES kandidātvalstij, ir dota iespēja saņemt Eiropas Savienības palīdzību. Palīdzības saņemšanas iespēja tika radīta, noslēdzot Vispārējo vienošanos starp Latvijas valdību un Eiropas Komisiju 1991.gadā1, kuras 1.pantā noteikts: “Ar nolūku veicināt sadarbību starp Līgumslēdzējām pusēm un atbalstīt Latvijas ekonomisko un sociālo reformu gaitu Līgumslēdzējas puses vienojas par visu to pasākumu izpildi, kuri saistīti ar finansu, tehniskajām un citām sadarbības formām, kas noteiktas Eiropas Padomes regulā nr.3906/89, un kuri tiks finansēti un realizēti šā līguma tehniskās, juridiskās un administratīvās darbības plāna ietvaros . ” Līdz ar šī līguma parakstīšanu Latvijai tika dota iespēja saņemt dažāda veida palīdzību no Eiropas Savienības — sākotnēji PHARE programmu ietvaros, šobrīd arī citu Eiropas Komisijas finansētu programmu un projektu ietvaros.

Tāpēc uzmanības vērta ir Latvijā pastāvošās Eiropas Savienības sniegtās palīdzības sistēmas izvērtēšana ne tikai no ekonomiskā aspekta, kas līdz šim darīts Latvijas ekonomistu pētījumos, bet arī no tiesiskā regulējuma viedokļa.

Latvijas normatīvajos aktos tiek lietots jēdziens “ārvalstu palīdzība”, kas ir plašāks nekā jēdziens “Eiropas Savienības palīdzība Latvijai”. Eiropas Savienības palīdzība ir tikai daļa no tās palīdzības, ko ārvalstis sniedz Latvijas ekonomiskajai attīstībai un ko iedala atkarībā no palīdzības sniedzēju veida:

• daudzpusējās programmas, kuru vidū ir Eiropas Savienības programmas, Apvienoto Nāciju Organizācijas palīdzība, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas palīdzība, Ziemeļvalstu ministru padomes sniegtais atbalsts;

• divpusējās programmas — Latvijas sadarbība ar ASV, Vāciju, Zviedriju, Somiju, Dāniju, Šveici u.