Proti, konkrētās diskusijas pamatā nav nepieciešamība sašaurināt vai ierobežot abortu veikšanas iespēju. Diskusijas pamatā ir deputātu iesniegtais priekšlikums izdarīt izmaiņas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantā, lai noteiktu katram bērnam tiesības uz dzīvību no ieņemšanas brīža un attīstības aizsardzību.¹

Pēc būtības Bērnu tiesību aizsardzības likuma² 7. pants jau šobrīd vispārīgi nosaka katra bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību, un šo normu piedāvāts papildināt ar vārdiem "no ieņemšanas brīža".

Tādējādi redzam, ka diskutējamais priekšlikums nav saistīts ar sievietes tiesībām veikt abortu, bet gan ar to, ko par vērtīgu un aizsardzības vērtu mēs kā valsts un sabiedrība kopumā atzīstam vai neatzīstam.

Pareiza diskusijas būtības noskaidrošana ir ārkārtīgi svarīga, jo pretējā gadījumā, kā tas redzams no idejas atspoguļojuma medijos, diskusija tiek nepamatoti pārvērsta diskusijā par abortu aizliegumu vai ierobežošanu, kas tās fokusu novirza no nedzimušā bērna tiesībām un tā, ko valsts varētu darīt, lai konkrētajam bērnam būtu iespējas piedzimt, uz iespējamu nelegālu abortu skaitu un to iespējami radītām veselības problēmām,³ kas tiešām likumsakarīgi būtu abortu aizlieguma rezultāts, un tieši tādēļ šāds aizliegums netiek apsvērts.

Pašreizējās diskusijas būtība ir nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību, un diskusijas centrā ir iespējamā valsts palīdzība grūtībās nonākušai topošajai māmiņai, nevis grūtniecības pārtraukšana jeb aborts.

Spēkā esošais regulējums nedzimuša bērna tiesību aizsardzībai

Interesanti, ka jau šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums pēc būtības paredz nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību.

Ārstniecības likuma⁴ 40. pantā ir noteikts: "Ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu, un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas,⁵ ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu, ja tam nav medicīnisku iemeslu."

Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma⁶ 1. pantā kā šī likuma mērķis noteiktas tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību un jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību. Minētā likuma 6. panta otrā daļa nosaka personas pienākumu izvairīties no grūtniecības pārtraukšanas un izvēlēties reproduktīvo veselību neapdraudošus dzimstības regulēšanas līdzekļus, bet saskaņā ar šā likuma 5. panta ceturto daļu krīzes situācijā nonākušām grūtniecēm un nedēļniecēm pašvaldība nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Arī Latvijas Republikas Satversmes 93. pants aizsargā ikviena tiesības uz dzīvību. Jēdziena "ikviens" saturu veido pati sabiedrība. Satversme nav tiesības uz dzīvību piešķīrusi tikai dzimušiem bērniem, bet ikvienam, kuram dzīvība ir dota no dabas. Komentējot attiecīgo Satversmes pantu, profesore Valentija Liholaja konstatē, ka medicīna atzīst intrauterināro periodu par cilvēka dzīves daļu, kas ir viņa bioloģiskās dzīves agrīnais periods.