Raksts, aplūkojot nacionālās problēmas, nekādā ziņā nemudina uz jebkādu rasistisku noskaņu vai citu tautību cilvēku pazemošanu. Lietuva ir tiesiska valsts, tāpēc arī citu tautību Lietuvas pilsoņiem, kas šeit dzīvojuši jau gadu desmitiem, ir tās pašas tiesības un pienākumi. Lietuvas Republikas konstitūcijas 45. pants paredz: "Valsts sniedz atbalstu mazākumtautību kopienām." Viņiem ir jājūt, ka Lietuva ir viņu dzimtene.

Baltijas tautu vienotības ideja ir vairāk nekā simt gadu veca tradīcija, īpaši populāra bija lietuviešu un latviešu propagandētā savienība, jo esam cēlušies no kopīgiem baltu senčiem, kā arī abām tautām ir līdzīgas valodas un dzīvesveids. Daudzi lietuviešu tautas domātāji aktīvi piekrita šādiem plāniem, piemēram, Jons Šļūps, Petrs Viļeišis, Tums Vaižgants, Oskars Milašus, Stasis Šalkauskis, Kazis Pakšts, kuru nozīmīgākais darbs bija 1929. gadā izdotā grāmata "Baltijas republiku politiskā ģeogrāfija" politiskās ģeogrāfijas nozarē, bet Latvijā ievērojamākais vienotības piekritējs bija izcilais dzejnieks Jānis Rainis. Igauņi mazāk orientējās uz mums, uzturēdami stingru saikni ar somiem un dāņiem.

Šodien ne tikai mēs, bet arī Ziemeļeiropas tautas ir pozitīvi noskaņotas par savas federācijas ideju. Gandrīz puse dāņu, somu, norvēģu, zviedru un islandiešu gribētu, lai viņu valstis izveidotu federāciju. Viņu federācijas vīzijā kopīgs būtu valsts vadītājs, vienota ārpolitika un tiesību sistēma, taču atsevišķi autonomi parlamenti. Apvienojot piecas valstis, rastos federācija ar 25 miljoniem iedzīvotāju, kas būtu desmitā attīstītākā pasaules valsts, tāpēc tai būtu daudz lielāka politiska ietekme visā Eiropā.¹ (Bieži Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā sapulcējas piecu valstu vadītāji vai Ziemeļu Ministru padome, lai lemtu par kopīgām reģiona problēmām). ILLF gadījumā mums būtu apmēram septiņi miljoni iedzīvotāju un teritorija, kas lielāka par 175 000 km².

Valstu reģions, kas izvietojies Eiropas ziemeļos apkārt Baltijas jūras baseinam, arvien biežāk apzināts kā individuāli ziemeļnieciski īpatnējs, atšķirīgs no Eiropas centrā izveidotajām valstīm, īpaši labvēlīgs iekšējai integrācijai pašas ES kontekstā. Pēc ģeopolitiskā viedokļa, Igaunija, Latvija un Lietuva – šīs Baltijas valstis ir neatņemama Rietumeiropas daļa. Komunistiskā Baltijas valstu okupācija, ilgusi 50 gadus, it kā "sajauca" jēdzienus, tās pieskaitot Austrumeiropai, savukārt daži šīs republikas uzskatīja pat par Krievijas daļu. Vēl arī šodien daudzi neatkarīgās Eiropas iedzīvotāji uzskata visu, kas bija aiz "dzelzs priekšskara", ne tikai ģeogrāfiski, bet arī kultūras nozīmē par austrumiem, neraugoties uz to, ka Baltijas valstis acīmredzami pieturas pie rietumnieciskas uzvedības. Tas tikai parāda, ka komunisms atstājis dziļas pēdas arī rietumeiropiešu apziņā – politisko atpalicību.²

20. gadsimtā iezīmējās tautu nacionālās kustības, kuras sagrāva Padomju Savienību. Vieniem tā bija simtgades katastrofa, bet citiem – neatkarības gaismas stars. Paplašinājās NATO, šodien aptverot 28 valstis. ES jau apvienotas 27 Eiropas valstis. Šajā laikā dominē divas tendences: no vienas puses, notiek nacionālas kustības, atjaunojot neatkarīgas valstis, bet, no otras puses, – atkal neizbēgamie globalizācijas procesi, lai brīvo neatkarīgo valstu tautas varētu nosargāt savu brīvību. Mazās tautas, lai kādā savienībā arī piedalītos, nekad nav drošas par savu nākotni. Brīvība veicina citas problēmas: emigrāciju, demogrāfisko krīzi, ikgadējo iedzīvotāju skaita samazināšanos, jauktas ģimenes, arī ekonomiskā krīze sāpīgāk skar postpadomju telpas cilvēkus. Tātad mūsu valstu ideologiem ir nepieciešama tautas saglabāšanas stratēģija. Tautai ir jāatrod savs esības virziens, lai arī pēc simts gadiem lietuvieši būtu savu māju saimnieki.

I. Kas apvieno šīs Baltijas tautas

1. Vēsture un ģeopolitiski vienāda situācija. Te, Baltijas krastos, savijas trīs republiku – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – liktenis. Latvijā savulaik tika pieminēta Durbes kaujas, kas notikusi 1260. gada 13. jūnijā, 750. gadadiena, piedaloties Latvijas un Lietuvas parlamentu priekšsēdētājiem. Uzvara veicināja tolaik paverdzināto tautu atdzimšanu, sacēlās ne tikai kurši un žemaiši, kas bija sabiedrotie šajā kaujā, bet arī zemgaļi, kā arī notika lielā prūšu sacelšanās. Lietuviešiem, kas bija nodibinājuši Lietuvas Dižkunigaitiju (LDK), bija dziļākas valstiskuma tradīcijas nekā latviešiem vai igauņiem. Vēsturē ir bijuši arī pretrunīgi laikposmi, kad 1569. gadā Lietuva ar Poliju bija izveidojusi ūniju, bet latvieši un igauņi tobrīd bija Livonijas ordenim piederīgi. Zviedrijas invāzija pret Lietuvu stipri novārdzināja šīs tautas dzīvīgumu. Bet 18. gadsimta beigās visas trīs tautas nokļuva Krievijas impērijas sastāvā, no kuras atbrīvojās tikai 1918.