Ja cilvēce vairāk iegūst tad, ja tā ļauj katram atsevišķam indivīdam dzīvot tā, kā pašam šķiet labāk, nekā tad, ja spiež katru dzīvot tā, kā šķiet labi pārējiem, tad to nevar attiecināt uz valsti. Valsts ir kopīga visiem cilvēkiem, un katrs atsevišķi un visi kopā ir par to atbildīgi. Tādēļ jāpastāv vispilnīgākai brīvībai diskutēt par jebkuru valsts rīcību. Gribētos sacīt, ka skepse pret valsti iegūst vispilnīgāko lietojumu. Katrai valsts noteiktai "patiesībai" sabiedrības loceklis atsevišķi vai grupā var likt pretī ne mazāk ticamu un tikpat pierādītu citu, no pirmās atšķirīgu un tai pretēju "patiesību", jo, kā atzīst skeptiķi, tas, kas nav uzskatāms par acīmredzamu vai dabas dotu, nav atzīstams par neapšaubāmu "patiesību". Diskusijas neesamība vai ierobežojumi vērtējami negatīvi, jo, ja viedoklis par to ir pareizs, tad tiek liegta iespēja maldus aizstāt ar patiesību. Ja viedoklis ir aplams, tiek zaudēts labums, ko iespējams iegūt, patiesībai saduroties ar kļūdu. Dzīvot maldos nozīmē būt nebrīvam. Katrs viedoklis, kas satur kaut daļiņu patiesības, ir vērtība.

Tādēļ sabiedrībai jābūt atvērtai diskusijai un diskusiju prasošai, tomēr vienlaikus diskusijai jābalstās uz cilvēka cieņu un jābūt strukturētai. Diskusija par kādu valsts institūciju nevar sākties un arī beigties ar apgalvojumu, ka konkrētā institūcija ir likvidējama, jo slikti strādā.

Jaunas valsts institūcijas, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Tiesībsarga birojs, pakļaujas nežēlīgākai kritikai nekā jau vēsturiski izveidojušās institūcijas, piemēram, Saeima, Augstākā tiesa. Pirmajā gadījumā salīdzinoši bieži runā par likvidāciju, savukārt otrajā gadījumā diskusija tiktāl neaiziet un aprobežojas ar pašas rīcības nepareizības analīzi.

Nepamatoti ir sākt analizēt valsts institūcijas darbu jau ar apgalvojumu par tās nepieciešamību. Tiesībsarga institūts ir vissvarīgākais 20. gadsimta konstitucionālais jauninājums, kas ieviests dažādās tiesību, politikas un kultūras sistēmās. Tā lietderība un nepieciešamība ir atzīta pat apstākļos, ja valstī efektīvi darbojas administratīvās tiesas. Līdz ar to Latvijā ir maināmas diskusijas par Tiesībsarga biroju struktūra. Diskusijas rezultatīvajai daļai par šīs valsts institūcijas likvidāciju jābūt secinājuma daļā, nevis jau pirms aprakstošās un motīvu daļas. Pretējā gadījumā šāds slēdziens ir aizspriedumains un vērsts nevis uz institūcijas problēmu izzināšanu un analīzi, bet destrukciju.

Salīdzinājumam vērtīgi ir minēt Džona Stjuarta Millsa secinājumu: "Spriestspēja cilvēkiem ir dota, lai viņi to lietotu. To var lietot kļūdaini, bet vai tādēļ būtu jāsaka cilvēkiem, ka viņiem to nevajadzētu lietot nemaz?" Arī Tiesībsarga biroja līdzšinējā pieredze un darba rezultāti nevar būt iemesls, lai uzreiz lemtu par biroja likvidāciju. Pagātnes kļūdas nevar aizēnot nākotnes potenciālos sasniegumus.