Šā gada 24. jūlijā "Jurista Vārds" publicēja diskusiju "Aborts – starp sievietes un nedzimuša bērna tiesībām". Tās iemesls bija Saeimā uzsāktais darbs pie grozījumiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā ar mērķi būtiski ierobežot aborta izdarīšanas iespējas un tādējādi uzlabot demogrāfisko situāciju Latvijā.

Temats izrādījās tik aktuāls, ka "aborta jautājums" kļuvis gandrīz vai par šīs vasaras "Jurista Vārda" vadmotīvu: 14. augustā pie lasītājiem devās prof. Dr.iur. Valentijas Liholajas un Mg.iur. Petras Janules "Pārdomas par diskusiju saistībā ar abortiem", bet šīsdienas, 21. augusta, žurnālā publicējam Mg.iur. Jura Rudevska tulkotos Sanhosē pantus kopā ar viņa paša piezīmēm, kā arī Dr.sc.soc. Signes Mežinskas rakstu "Bioētika, embrija morālais statuss un abortu problēma".

Caurlūkojot šos dažādos viedokļus – kas variē no sievietes pašnoteikšanās brīvības liberāliem aizstāvjiem līdz pat pilnīgiem aborta noliedzējiem –, gluži dabiski rodas vēlme vismaz iekšēji formulēt savu pozīciju. Tomēr tas, ja vien a priori nepieslienas kādas grupas definētajiem (piemēram, reliģiskajiem) uzskatiem, bet cenšas domāt patstāvīgi, var izrādīties pietiekami sarežģīts uzdevums.

No vienas puses, pamatots ir abortu noliedzēju arguments, ka pat tikko kā radies embrijs ir potenciāls cilvēks, viņa dzīvība tādējādi ir neaizskarama un aborts pēc būtības daudz neatšķiras no jaundzimuša bērna slepkavības. J. Rudevskis, kā ierasti spēcīgi argumentējot, atgādina, ka mēs visi šajā diskusijā par abortiem varam principā piedalīties tikai tāpēc, ka mūsu mātes savulaik nav pieņēmušas lēmumu izdarīt abortu.

Taču, no otras puses, pietiekami būtiski šķiet arī abortu aizstāvju argumenti par sievietes pašnoteikšanās tiesībām pār sevi un savu ķermeni.

Kā jau tas diskusijai piedienas, piedāvāšu pārdomām ļoti radikālu situāciju. Proti, kā abortu pilnīgu noliedzēju izpratnē būtu jārīkojas izvarotai sievietei, kurai iestājusies grūtniecība?

Britu vēsturnieks Tonijs Džads grāmatā "Pēc kara" min faktu, ka Vācijā piedzima aptuveni 150 tūkstoši bērnu mātēm, kas bija izdzīvojušas pēc sarkanās armijas pastrādātajiem noziegumiem. Desmitiem un vairāk reižu izvarotas, vēl arī ciezdamas no tādējādi iegūtām seksuāli transmisīvām slimībām, viņas dzemdēja bērnus, kas ar savu eksistenci vien mātēm visu mūžu atgādināja apstākļus, kādos tie ieņemti. Un šis karš, protams, brutalitātes ziņā nebija unikāls. Līdzīgi notiek joprojām – lai atceramies Dienvidslāvijas un Čečenijas karus, Dievs vien zina cik konfliktu dažādos Āfrikas reģionos utt.

Šķiet, ka patiešām būtu sarežģīti atrast jebkādus – ētiskus, morālus, reliģiskus, juridiskus - argumentus, kas spētu pārliecināt izvarotu sievieti no brīva prāta saglabāt grūtniecību.

Tāpat ir situācijas, kad grūtniecība apdraud mātes veselību un pat dzīvību. Droši vien ir vēl arī citi gadījumi, kas pietiekami skaidri leģitimē aborta izdarīšanu. Šie piemēri vedina atturīgāk izvērtēt abortu pilnīgo noliedzēju pozīciju kopumā. Iespējams, šajā izvērstajā diskusijā, kā tas nereti gadās, taisnība tomēr ir kaut kur pa vidu.

Protams, aborta izdarīšana nevar būt pienākums (kā, piemēram, Ķīnā, kas realizē viena bērna politiku). Pašreizējā Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma redakcija pieļauj visai plašu individuālas izvēles iespēju. Valsts uzdevums būtu darīt visu, lai izšķirošajā brīdī sievietes lēmums būtu – bērns.