21. Augusts 2012 /NR. 34 (733)
Tiesību politika
Latvija ir referendumu paradīze
13
Dr.iur.
Ilma Čepāne
Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja 

Valsts prezidents, nosūtot grozījumus likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" atkārtotai caurlūkošanai, kā galveno iemeslu norādījis, ka nevar apturēt likuma publicēšanu un nodot to tautas nobalsošanai, jo tas satur arī normas, kas īsteno Lisabonas līgumā noteikto. Kaut arī prezidents norādījis, ka viņa iepriekš norādītie apsvērumi ir ņemti vērā, likumprojekta izstrādātāji no Saeimas opozīcijas puses tiek dēvēti par demokrātijas kapračiem vai žņaudzējiem. Viņiem piebalso Ždanokas un Lindermaņa vadītās sīkpartijas. Arī ietekmīgi žurnālisti iebilst pret minētajiem grozījumiem, un pozīcijai tiek ieteikts "pārstāt vaļēju muti apbrīnot žonglēšanu ar dažādu valstu likumu pantiem un atsākt runāt par demokrātijas pamatprincipiem" (Ozoliņš J. Boļševisma revanšs, IR, 2012., Nr. 32, 8. lpp.). Savukārt mūžīgais zaļzemnieku premjera kandidāts Lembergs, stāstot par likuma grozījumiem (Diena,13.08.), izmanto savulaik pārbaudītu metodi - ja tautai iestāsta lielus melus un nemitīgi tos atkārto, tauta sāk tiem ticēt. Pārmetumi smagi, tāpēc centīšos izskaidrot šā likumprojekta nepieciešamību.

Tiešās demokrātijas jēga ir dot iespēju pilsoņiem lemt par svarīgiem valsts dzīves jautājumiem. Satversme paredz septiņus referendumu veidus - par dalību Eiropas Savienībā, par izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, par Valsts prezidenta vai deputātu ierosinājumu par veto tiesībām kādam likumprojektam, par grozījumiem Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77. pantā, par Saeimas atlaišanu/atsaukšanu, kā arī par vēlētāju iesniegtu, bet Saeimas nepieņemtu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu.

Tautas likumdošanas iniciatīvas ceļā iniciētais referendums ir tikai viens no Satversmē noteiktajiem referendumu veidiem. Tāpēc nepamatots ir apgalvojums, ka līdz ar grozījumiem likumā referendumu rīkošana tikšot padarīta neiespējama. Nevajadzētu biedēt sabiedrību ar iespējamo lielo valsts uzņēmumu privatizēšanu, kad tautai tikšot liegtas tiesības paust savu viedokli. Neprivatizējamie valsts uzņēmumi ( "Latvijas valsts meži", "Latvijas dzelzceļš", "Latvenergo" u.c.) ir uzskaitīti likumā. Ja nu arī likums tiktu grozīts un šie uzņēmumi tiktu nodoti privatizācijai, opozīcijai ir tiesības izmantot t.s. konsultatīvā referenduma iespējas. Proti, Valsts prezidentam likuma publicēšana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Referendums par to rīkojams, ja to atbalsta ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Šajā un citos t.s. konsultatīvo referendumu gadījumos visus izdevumus, tostarp arī parakstu vākšanu, uzņemas valsts.

Referendumi nedrīkstētu kļūt par instrumentiem, kurus mēdz izmantot, lai tautas nobalsošanai izvirzītu nesagatavotus vai valsts pamatus graujošus priekšlikumus. Latvija, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, ir referendumu paradīze, jo nevienā (!) no tām, izņemot Latviju, nepastāv noteikums, ka vēlētāju ierosināts, bet parlamenta neatbalstīts likumprojekts ir nododams referendumam. Tāpēc jājautā, vai šīs valstis tāpēc nav demokrātiskas valstis? Piemēram, vai Igaunijā pastāv diktatūra, ja tur kopš neatkarības atjaunošanas ir bijuši tikai divi referendumi? Igaunijas prezidentu T.H. Ilvesu padomju sistēma taču nav samaitājusi, tomēr viņš nesen teicis, ka referendumi bieži ir "sabiedrības dezorganizācijas ierocis". Demokrātiskā valstī nav samērīgi, kad ikvienam pasaules "klaidonim", aizbildinoties ar tautas likumdošanas iniciatīvu un savācot 0,6% balsstiesīgo pilsoņu parakstu, ir dotas neierobežotas tiesības par valsts naudu uzsākt testēt jebkuru, pat visabsurdāko ideju. Samērīgāk būtu, ja valsts ar saviem līdzekļiem parakstu vākšanā iesaistītos tikai tad, ja to vēlētos nevis 0,6%, bet gan vismaz 3% (50 000) balsstiesīgo pilsoņu. Likumprojekts paredz trīskāršot parakstīšanās iespējas, prasību atklāt likumprojektu iniciatorus, kā arī valsts institūcijām nosaka pienākumu kontrolēt referenduma aģitācijā iesaistīto līdzekļu izcelsmi un apmērus. Iesniegtie likumprojekti tiks vērtēti, jo to prasa Satversmes 78. pants.

Parakstu vākšanai nav jābūt pašmērķim. Tautas nobalsošana nav jārīko, lai viena vai otra politiskā partija sabiedrībai kaut ko "parādītu". Latvijā līdz šim neviens (!) no vēlētāju ierosinātajiem likumprojektiem referendumā nav guvis nepieciešamo kvorumu. Tiesa, ir bijuši divi gadījumi, kad, redzot tautas lielo atbalstu kādai iniciatīvai, Saeima to pati ir atbalstījusi. Pēdējie referendumi par pensiju palielināšanu un krievu valodu kā otro valsts valodu ir diskreditējuši to jēgu un mērķi, sašķēluši sabiedrību (pensionāri pret jaunajiem vecākiem, latvieši pret krieviem) un radījuši vilšanās sajūtu vēlētājos. Ja referendums par Referenduma likuma grozījumiem notiktu, jāšaubās, vai tas savāktu Satversmē paredzēto nepieciešamo kvorumu (~459 000 balsu), lai grozījumi tiktu atcelti. Ja CVK uzsāktu parakstu vākšanu šim referendumam, arī Ždanoka un Lindermanis nekavēsies ar grozījumiem Pilsonības likumā. Taču, lai grozījumi tiktu pieņemti, arī šim referendumam tāpat var nepietikt balsu. Toties pilsoņiem būs iespēja piedalīties nu jau divos referendumos, un "demokrātija" sitīs augstu vilni – pamatnācija būs spiesta tāpat kā iepriekš mobilizēties, lai nepieļautu valsts pēctecību aizskaroša likuma pieņemšanu, reklāmas speciālistiem darbs būs nodrošināts, politiķi izmantos ikvienu iespēju izrādīties, jo pašvaldību vēlēšanas tuvojas. Vēlētāji savā starpā strīdēsies, arī žurnālisti un politologi varēs, kā mēdz teikt, sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Savukārt valstij atkarībā no faktiskajiem apstākļiem šīm vajadzībām būs jāgarantē vismaz 2-4,5 miljoni latu.

Nobeigumā daži jautājumi likuma grozījumu pretiniekiem. Kāpēc latviešiem, līdzīgi kā tas bija iepriekšējā referendumā, nemitīgi būtu jāaizstāvas PRET uzbrukumiem Latvijas pamatvērtībām? Vai patiešām var uzskatīt, ka kāds likuma grozījumus virza tikai teorētiskas apsēstības vai savtīgu iemeslu dēļ? Vai netiek pieļauta iespēja, ka ir arī tādi vēlētāji, kas prasa politiķiem šo lietu sakārtot?

patīk
drukāt
VISI RAKSTI 21. Augusts 2012 /NR. 34 (733)
13 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Baraks Osama
24. Augusts 2012 / 21:18
0
ATBILDĒT
Vai ir kāds īpašs iemesls, kādēļ Latvijas vērtību (ne?)esamību pamatojāt ar trīs federālu lielvalstu piemēriem?
par vērtībām
24. Augusts 2012 / 17:59
0
ATBILDĒT
Latviešu nācija, sākot ar 20.g.s sākumu, gāja apzināti uz savas NACIONĀLAS valsts izveidošanu.Nacionāla valsts ir vajadzīga attiecīgajai nācijai, jo tikai nacionālā valstī pamatnācija var realizēt savu pašnoteikšanos.Vai to tik grūti saprast? Ja krievu valoda kļūtu par otru valsts valodu, latviešu valoda publiskā telpā spēlētu aizvien mazāku lomu un kļūtu par ķēķa valodu.

Ja 1991.gadā, atjaunojot valsts neatkarību, visi okupācijas laikā iesūtītie un ieceļojošie kļūtu par pilsoņiem, tiktu pārtraukta Latvijas pēctecība, tā vairs nebūtu tā valsts, kuru dibināja. Tāpēc arī pašlaik PCTVL iesniegtais likumprojekts ir pretrunā ar Satversmi, un to vispār nevajadzētu laist uz referendumu.
Māris
24. Augusts 2012 / 16:12
1
ATBILDĒT
Es pilnībā piekrītu raksta autorei, viņas viedoklī nav nekas no populisma un izklāstītais,manuprāt,ļoti labi ilustrē to,ka likumam jāatbilst gan pēc burta,gan pēc jēgas un diezin vai šībrīža referenduma regulējums tam atbilst.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 10
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties