Šajā kontekstā daudz lielāku uzmanību būtu pelnījuši konstitucionālā ranga akti, kas pieņemti pirms Satversmes, proti, 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas akts un 1920. gada 27. maija Deklarācija par Latvijas valsti. Proklamēšanas akts ir tautas dota pavēle, pamatojoties uz kuru sākas jauno valstu veidošanas process un tiek izstrādātas pirmās konstitūcijas.³ Ar 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktu Tautas padome izteica latviešu tautas gribu nodibināt savu neatkarīgu valsti.⁴

Tādēļ šajā rakstā tiks sniegts ieskats 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas akta un 1920. gada 27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti pieņemšanas apstākļos, kā arī raksturota šo aktu nozīme Latvijas konstitucionālajā iekārtā un tiesiskajā sistēmā.

Proklamēšanas akts

Latvijas tiesību zinātnē līdz šim pienācīgu novērtējumu nav guvusi pirmajos Satversmes komentāros ietvertā Kārļa Vanaga norāde, ka "juridiski un politiski 1918. g. 18. novembra tautas gribas deklarācijai ir pat lielāka nozīme par vēlāk pieņemto Satversmi".⁵ Latvijas valstiskās idejas formulēšanas laikā sabiedriskie darbinieki un pirmo politisko partiju pārstāvji izdiskutēja un precīzi formulēja to, kādai ir jābūt Latvijas valstij.⁶ Izšķiršanās par Latvijas Republikas proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī nevienam Latvijas Tautas padomē ietilpstošajam politiskajam spēkam neradīja šaubas par to, kā jaunā valsts veidojama.⁷

Attiecīgā vīzija precīzi formulēta 1918. gada 18. novembra valsts dibināšanas aktā, kuram nav formāla nosaukuma, bet kurš sākas ar vārdiem "Latvijas pilsoņiem!".