Par faktisko apstākļu pārbaudi

Augstākās tiesas Senāts jau vairāk nekā pirms astoņiem gadiem ir atzinis,³ ka Uzņēmumu reģistrs nevērtē lēmumu pieņemšanas faktiskos apstākļus, bet pārbauda reģistrējamo dokumentu formālo atbilstību likumā noteiktajām prasībām. Turklāt šo atziņu Senāts ir vairākkārt nostiprinājis daudzos vēlākos spriedumos.⁴ Šis jautājums skatīts arī Satversmes tiesā,⁵ kas secinājusi, ka likumdevējs nav deleģējis Uzņēmumu reģistram tiesības veikt pārbaudi, kādos apstākļos ir noformēti Uzņēmumu reģistrā iesniegtie dokumenti. Valsts notārs pārbauda, vai reģistrējamie dokumenti ir noformēti atbilstoši normatīvajiem aktiem, nevis pārbauda šajos dokumentos atspoguļoto faktu atbilstību patiesībai.⁶

Zinot tiesas nostāju, pēdējā pusotra gada laikā kāds pieteicējs mēģināja pārliecināt tiesu, ka izskatāmais gadījums nav vērtējams kā faktiskie apstākļi un tāpēc Uzņēmumu reģistram vajadzēja to ņemt vērā, izskatot reģistrācijas dokumentus. Šāds apgalvojums pamatā balstās uz pieņēmumu, ka pieteicējs ir pietiekami Uzņēmumu reģistram izskaidrojis faktisko apstākļu būtību, lai jautājums par faktiskajiem apstākļiem kļūtu par neapstrīdamu faktu. Šāds fakts Uzņēmumu reģistram nemaz nebūtu jāpārbauda kā faktiskais apstāklis, bet uzliktu pienākumu Uzņēmumu reģistram automātiski to ņemt vērā kā neapgāžamu patiesību, izskatot pretēji liecinošos reģistrācijas dokumentus. Šajā sakarā Augstākās tiesas Senāts 2012. gada 10. februāra spriedumā⁷ tomēr ir piekritis Uzņēmumu reģistra nostājai, ka Uzņēmumu reģistra valsts notārs nav tiesīgs izdarīt pieņēmumu, ka reģistrējamos dokumentos norādītās ziņas neatbilst patiesībai, kaut arī ir ieinteresētās personas, kas tā apgalvo. Uzņēmumu reģistra valsts notāram nav tiesību izšķirt privāttiesiskus strīdus vai vērtēt pierādījumus šādā strīdā. Tā, sprieduma 2.3. punktā Senāts ir atstājis spēkā apgabaltiesas secināto: "Uzņēmumu reģistram nav jāveic faktisko apstākļu pārbaude pēc būtības, proti, Uzņēmumu reģistram nav jābūt vidutājam strīdā starp komersanta dalībniekiem vai amatpersonām, kā arī nav jāiegūst pierādījumi par dokumentos norādīto faktisko apstākļu autentiskumu. Par dokumentu kopuma patiesumu un saturu atbildīgs ir to iesniedzējs."

Otrs veids, kā panākt, lai Uzņēmumu reģistrs iesaistītos faktisko apstākļu pārbaudē, ir pārliecināt tiesu, ka pastāv specifiski izņēmumu gadījumi, par kuriem likums tieši nenosaka, ka arī uz tiem neattiecas aizliegums Uzņēmumu reģistram pārbaudīt faktiskos apstākļus.