I

Ikvienas valsts konstitūcija tiek rakstīta ar pārliecību, ka tā noteiks valsts varas organizāciju uz mūžīgiem laikiem, nepieļaujot domu par biežām un apjomīgām konstitūcijas revīzijām.³ Arī Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks nešaubījās, ka "Satversmes sapulce noteic valsts iekārtu ilgam laikam, varbūt daudzām paaudzēm".⁴ Tomēr jau Latvijas Satversmes sapulces diskusijās iezīmējās vairāki faktori, kas neļāva būt lieliem optimistiem par Satversmes izredzēm.

Nevarētu teikt, ka Latvijas Satversmes sapulces deputāti neapzinājās to atbildību, kuru viņiem uzlika pienākums izstrādāt jaunās valsts konstitūciju. Visprecīzāk šīs sajūtas droši vien būs raksturojis Latvijas Satversmes sapulces loceklis Jānis Pliekšāns (Rainis): "Mēs jaunai Latvijas dzīvei gribam noteikt gultni, no tās daudz kas atkarāsies tālākā gaitā. [..] Mēs stāvam, kā teic, pie jaunas Daugavas rakšanas."⁵ Taču Satversme netapa vienprātībā un vienotā pārliecībā par izvēlētā risinājuma pareizību un piemērotību jaunās valsts apstākļiem.

Zināmā mērā simptomātiski, ka Satversmes sagatavošana vairāk bija Latvijas Satversmes sapulcē ievēlēto juristu profesionālā prestiža jautājums. Latvijas Satversmes sapulcē ievēlētās lielās politiskās frakcijas – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (turpmāk – LSDSP) un Latviešu Zemnieku savienība (turpmāk – LZS) – bija aizņemtas praktiskās politikas cīņās un agrārās reformas izstrādē. Pēc gadiem viens no LZS līderiem Ādolfs Klīve godīgi atzīs, ka "LZS nejutās pārāk dziļi ieinteresēta satversmes izstrādāšanas darbā. Principiālie jautājumi bija daudzkārt izdebatēti, pieņemti Tautas padomes platformā, un tagad atlika tikai tīri technisks darbs".