6. Novembris 2012 /NR. 45 (744)
Numura tēma
Satversmes deviņdesmit gadi
Eiropā nav daudz valstu, kuras varētu lepoties ar deviņdesmit gadus vecām konstitūcijām. Drīzāk Eiropas modē ir bijusi konstitūciju regulāra modernizācija un arvien jauni konstitūciju satura un formas meklējumi. Likumu un valdības rīkojuma krājuma, kurā publicēta Latvijas Republikas Satversme, vāks

1922. gada 7. novembrī pulksten 12 dienā spēkā stājās Latvijas Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme1 (turpmāk – Satversme).2 Šajā gadā, atskatoties uz Satversmes spēkā esamības deviņdesmit gadiem, nešaubīgi varētu atzīt, ka Satversme ir izdevusies konstitūcija, kura nostiprinājusi Latvijas Republiku kā neatkarīgu demokrātisku republiku. Tomēr Satversmes deviņdesmit gadi liecina, ka mūsu valsts konstitūcija ir ar sarežģītu raksturu un ne mazāk sarežģītu likteni.

I

Ikvienas valsts konstitūcija tiek rakstīta ar pārliecību, ka tā noteiks valsts varas organizāciju uz mūžīgiem laikiem, nepieļaujot domu par biežām un apjomīgām konstitūcijas revīzijām.3 Arī Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks nešaubījās, ka "Satversmes sapulce noteic valsts iekārtu ilgam laikam, varbūt daudzām paaudzēm".4 Tomēr jau Latvijas Satversmes sapulces diskusijās iezīmējās vairāki faktori, kas neļāva būt lieliem optimistiem par Satversmes izredzēm.

Nevarētu teikt, ka Latvijas Satversmes sapulces deputāti neapzinājās to atbildību, kuru viņiem uzlika pienākums izstrādāt jaunās valsts konstitūciju. Visprecīzāk šīs sajūtas droši vien būs raksturojis Latvijas Satversmes sapulces loceklis Jānis Pliekšāns (Rainis): "Mēs jaunai Latvijas dzīvei gribam noteikt gultni, no tās daudz kas atkarāsies tālākā gaitā. [..] Mēs stāvam, kā teic, pie jaunas Daugavas rakšanas."5 Taču Satversme netapa vienprātībā un vienotā pārliecībā par izvēlētā risinājuma pareizību un piemērotību jaunās valsts apstākļiem.

Zināmā mērā simptomātiski, ka Satversmes sagatavošana vairāk bija Latvijas Satversmes sapulcē ievēlēto juristu profesionālā prestiža jautājums. Latvijas Satversmes sapulcē ievēlētās lielās politiskās frakcijas – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (turpmāk – LSDSP) un Latviešu Zemnieku savienība (turpmāk – LZS) – bija aizņemtas praktiskās politikas cīņās un agrārās reformas izstrādē. Pēc gadiem viens no LZS līderiem Ādolfs Klīve godīgi atzīs, ka "LZS nejutās pārāk dziļi ieinteresēta satversmes izstrādāšanas darbā. Principiālie jautājumi bija daudzkārt izdebatēti, pieņemti Tautas padomes platformā, un tagad atlika tikai tīri technisks darbs".

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties