Atbildot uz pēdējā laikā uzdotiem jautājumiem par otru valsts valodu un automātisku pilsonības piešķiršanu visiem Latvijas Republikas nepilsoņiem, diskusija tuvojas gandrīz tādam līmenim, it kā tiktu izstrādāta jauna valsts konstitūcija.

Tomēr mums jau ir Latvijas Republikas Satversme, kas, starp citu, ir stājusies spēkā tieši pirms 90 gadiem – 1922. gada 7. novembrī pulksten 12 – Latvijas Republikas pirmās Saeimas pirmajā darba dienā.

Iespējams, lakonisma dēļ un arī ņemot vērā sekas, ko atstājuši Kārļa Ulmaņa un padomju varas noziegumi pret demokrātiju un valsts neatkarību, šodienas cilvēkam mūsu Satversme ir "ciets rieksts". Vai arī varbūt problēma slēpjas vienkāršākā cēlonī – cilvēku attieksmē?

Mūsu Satversme atļauj elastīgu tās interpretāciju atbilstoši laika garam, tāpēc tā atspoguļo sava laika sociālās, politiskās, kulturālās un ekonomiskās likumsakarības. Piemērots tiesību leģitimācijas pamats meklējams šodienas laika garā, tomēr ilgtermiņa stabilitātes dēļ noteikti jautājumi vispārīgi izlemjami jau iepriekš. Problēma var rasties brīdī, kad laika gars attālinās no Satversmes vērtību ideāliem.

Ideja ir cilvēka ikvienas rīcības un arī valsts izveidošanas pamatā. Katru ideju raksturo vērtības, pamatojoties uz kurām ir formulēts mērķis un uzdevumi. Ja tiek mainītas vērtības, mainās arī idejas raksturs un mēs nevaram runāt, ka tā ir tā pati ideja. Tāpēc vērtību stabilitāte ir nepieciešama, lai varētu ilgtermiņā iestāties par noteiktu rezultātu. Latvijas valsts idejas gadījumā – cilvēka cieņu un brīvību.

Protams, nevar galvot par valsts mūžību. Arī cilvēka dzīve tāda nav, tomēr normālos apstākļos cilvēks nedzīvo ar domu, ka tūlīt tūlīt ir jāmirst. Tādā gadījumā būtu grūti iedomāties laimīga cilvēka dzīvi. Līdzīgi arī valsts tiek veidota ar domu par mūžīgu veidojumu.

Cilvēka individualitāte ir vērtība. Bet vai valstij ir sava un, ja ir, tad kāda ir Latvijas valsts identitāte? Kas ir tas vērtību kopums, kas izriet no Satversmes un kas raksturo Latvijas valsti, līdz ar to katru no Latvijas pilsoņiem? Uz to atbildi dod Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija un šodienas "Jurista Vārdā" aptaujātie eksperti – juristi un politologi.

Augstākā vara pieder tautai, un tā to var realizēt ar demokrātijas palīdzību, tomēr demokrātija nav absolūta, bet ierobežota ar valsts konstitūciju. Tāpēc Satversme ne tikai nodibina demokrātiju, bet arī to ierobežo. Demokrātija ir pakļauta Satversmes noteiktajām saistībām un ierobežojumiem. Tādēļ nevar atsaukties uz kailu un patvaļīgu demokrātiju. Jārunā par tiesiskas un konstitucionālas valsts saistītu demokrātiju. Tiešās demokrātijas elementu iesaistīšana valsts dzīves regulēšanā nedrīkst pārveidot demokrātiju tā, ka tādējādi tiek likvidēta vai deformēta pati demokrātija.

Satversme nosaka tiesisku valsti, kas ne tikai sargā individuālo brīvību, bet arī definē sabiedrisko atbildību. Valsts varu un tautu vienlīdzīgi saista tiesības un tajās noteiktie augstākie tiesību principi un vērtības.