Izrādās, problēmas latviešu attiecībās ar varu sakņojas jau zemapziņas līmenī. Latvietis sevi neasociē ar valsti un varu, vienmēr ir opozīcijā, it kā ārpusē, it kā pret, it kā svešu gribu un likumus pildīdams un no tiem ciezdams...

Uz šīs problēmas saknēm 7. novembrī, Valststiesību dienā, trāpīgi norādīja profesore Sanita Osipova. Proti, latviešu saasināti neveselīgajām attiecībām ar valsts varu cēloņi rodami gadsimtiem tālā vēsturē – jau sākot ar padošanās līgumiem 13. gadsimtā, ar kuriem vietējo cilšu vadoņi piekrita ne vien kristīgās ticības netraucētai izplatīšanai Livonijā, bet, atsakoties no administratīvās varas, akceptēja arī iekarotāju sūtīto fogtu (nodokļu iekasētāju un tiesas spriedēju) darbību savās teritorijās. No tā brīža līdz pat 1918. gadam – tātad daudzus gadsimtus – mainījās dažādi kungi, laiki un likumi, bet latviešu attiecības ar varu palika vienādi atsvešinātas. Turklāt pēc divām jaundibinātās Latvijas valsts cerību, izaugsmes un, dabiski, arī vilšanās un grūtību desmitgadēm, "savu" valsti atkal nomainīja "svešu kungu" okupācijas vara, un tikai vēl pēc 50 gadiem, padomju māla milzim sairstot, atkal radās iespēja atjaunot Latvijas neatkarību. Tātad kopumā "savas" valsts varas pieredze Latvijas tautai ir mērāma nepilna pusgadsimta garumā, un tādēļ sajūta, ka tā nav "svešu kungu", bet gan "sava" valsts un vara, paliek faktiski neizprasta. Vienkāršoti sakot, pašnoteikšanās ir līdz galam neapgūta loma un valsts vara joprojām šķiet kaut kas svešs un attālināts.

Attiecīga ir arī attieksme – nevis domāt, piedāvāt risinājumus, saliedēties un rīkoties, lai dzīve "savā" valstī būtu labāka, bet raudzīties uz to no malas, turklāt visu aktīvi noraidot un apšaubot. Bezgala krāšņus šīs "antivaras" pozicionēšanās piemērus var smelties interneta komentāru dzīlēs, kur anonīmo (tātad vaļsirdīgo?) atziņu destrukcijas un pārējo sabiedrības locekļu (jo īpaši tādu, kas kaut kādā veidā izcēlušies, – sākot ar politiķiem un beidzot ar sporta un kultūras zvaigznēm) žultainās noniecināšanas līmenis nereti sasniedz līmeni, kad šādi "uzzīmētās" bezcerīgās situācijas optimāls risinājums šķiet kolektīva pašnāvība, kuras alternatīva varētu būt vienīgi ilgstoša psihoterapija.

Šādā vēstures un sabiedriskā noskaņojuma kontekstā diemžēl nepārsteidz diskusijas, kas pēdējā gada laikā raisījušās par Latvijas valsts pamatiem. Izrādās, tie nav skaidri ne vien aktīviem Latvijas valsts apkarotājiem (par viņu izpratnes apzināto trūkumu gan nav jābrīnās), bet par tiem sākusi (nav beigusi) šaubīties pat Latvijas tauta.

To var saukt par Satversmes kodolu (kā to dara Konstitucionālo tiesību komisija), par valsts pamatvērtībām vai Latvijas serdi... (terminiem nav izšķirošas nozīmes, un diskusija par tiem var būt bezgalīga), tomēr ir skaidrs, ka Latvija nav nejaušs projekts, gadījuma rakstura pasākums, starptautisko tiesību vai procesu blakusefekts vai diplomātisks joks. Latviju, izmantojot nācijas pašnoteikšanās tiesības, ir dibinājusi latviešu tauta (aicinot līdzdarboties mazākumtautības un saņemot to atbalstu), lai īstenotu savas politiskās, ekonomiskās, kulturālās u.c. intereses pēc iespējas labvēlīgākos apstākļos, t.i., savā, neatkarīgā un demokrātiskā valstī. No šī starta punkta izriet viss pārējais – arī Satversmes lasīšanas pamatnosacījumi.

Protams, neviens nevar apgalvot, ka Latvija būs mūžīga, jo sabruka pat Ēģiptes valsts un Romas impērija. Bet, kamēr tā pastāv (un neviens nevar aizliegt mums cerēt, ka tas tomēr būs mūžīgi), ir jāturpina īstenot Latvijas valsts dibināšanas mērķi un uzdevumi. Citu mērķu un uzdevumu izvirzīšana vienkārši nozīmētu citas valsts dibināšanu.

Ņemot vērā jau minētās latviešu zemapziņā iekodētās attiecības ar varu un valsti, šajā nedēļā starp diviem Latvijas valsts svētkiem mums vajadzētu vairākkārt atkārtot Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas savulaik jau izmēģināto kolektīvās psihoterapijas seansu: "Mēs esam vareni, mēs esam diženi! Mēs būsim vareni, mēs būsim diženi!" Un beidzot noticēt sev un savai (savai!) valstij!

Dievs, svētī Latviju!