Bija interesanti lasīt līdz teikumam, ka kapitāla daļu atsavināšana, ņemot vērā tās bezķermenisko formu, ir samērā sarežģīta.

Piekrītu Proficius Aliri, ka autoram būtu jāizšķiras, vai kapitāldaļa ir lieta vai nav. Ja tā ir lieta, no teorijas viedokļa tā var būt īpašumā. Ja kapitāldaļa nav lieta, bet tiesību objekts, tā nevar būt īpašumā. Vidusceļš šajā gadījumā nav iespējams.

Tādas ļoti nekonkrētas rindkopas par īpašuma nodošanu uz kapitāldaļām, „par ko var liecināt jebkurš darījuma akts, kas apliecina īpašuma tiesību pāreju.” Šajā gadījumā būtu tikai loģiski konstatējot, ka „bezķermenisku lietu fiziski nodot nav iespējams”, izmantot teleoloģisko redukciju, reducējot CL 987.p. līdz ķermeniskajām lietām (iespēja Nr.1), vai balstīties uz pantiem par tiesību valdījumu. CL 891.p. paredz: Lai iegūtu tiesības valdījumu, ir vajadzīga, tāpat kā iegūstot lietas valdījumu, fiziska vara, kas izteicas iegūstamās tiesības faktiskā izlietošanā, un griba izlietot šo varu kā savu tiesību (iespēja Nr.2).

Man kaut kā šķiet, ka Vācijā ieraksts pret trešajām personām „tiesisko seku ziņā ir līdzīgs konstitutīvam ierakstam, taču ne identisks‘, varētu nozīmēt to, ka vācu tiesībās pastāv t.s. tiesiskā šķietamība (Rechtsschein) pret trešajām personām, tāpēc arī nav ieraksts konstitutīvs.

Un, beidzot, daudzi runā par labticīgiem ieguvējiem, ka tie jāaizsargā utml., tam jāpiekrīt. Taču konkrētus kritērijus mūsu teorija nav izstrādājusi, lai varētu diskvalificēt viltus labticīgus ieguvējus. Kad nonāk līdz strīdam, visi ir šausmīgi labticīgi un neviens neko nezināja. Tāpēc būtu naivi domāt, ka, pielīdzinot kapitāldaļas atsavināšanu nekustamu lietu atsavināšanai, viss tiks sakārtots.

Kopumā vairāki jautājumi ir apskatīti diezgan pavirši, bet laikam tāds ir raksta mērķis „turpināt …iesākto diskusiju”, nevis sniegt dažas atbildes.