Šobrīd tiek aktīvi spriests par eiro ieviešanu Latvijā un nepieciešamību rīkot par šo jautājumu referendumu.

Nemaz nesagaidot Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta ierosinājumu par Latvijas iestāšanos un vēl pirms tam, ka nacionālā līmenī būtu izlemts jautājums par referenduma nepieciešamību, Finanšu ministrija jau ir izstrādājusi likumprojektu "Euro ieviešanas likums". Nenoliedzami – tālredzīgs un mērķtiecīgs solis.

Diskusiju par eiro var iedalīt vismaz trijās dimensijās: finanšu, tiesiskajā un politiskajā. Diskusijai par finanšu aspektiem būtu jāatbild uz jautājumu, vai Latvijai pievienošanās eirozonai ir ekonomiski izdevīga. Tiesiskajai diskusijai jāatrisina problēma, vai no Satversmes izriet valsts pienākums rīkot referendumu par Latvijas pievienošanos eirozonai un tās noteikumiem, piemēram, par jaunās valūtas ieviešanas termiņu. Visbeidzot, politiskajai diskusijai jānoskaidro, vai pievienošanās eiro Latvijai dos kādu labumu arī politiskā līmenī un vai referendums būtu nepieciešams ja ne juridisku, tad politisku iemeslu dēļ – lai iegūtu šim procesam skaidru tautas atbalstu.

Līdzšinējā diskusijā nereti šīs trīs šķautnes saplūst vienā. Diskusija par katru no tām būtu jānodala, jo atšķiras argumenti.

Daļa sabiedrības, kas iestājas par referendumu, norāda, ka šobrīd salīdzinājumā ar 2004. gadu ir būtiski mainījušies apstākļi: Lisabonas līguma spēkā stāšanās un ekonomiskās krīzes radīto tiesisko seku dēļ monetārā savienība ir kļuvusi citāda, tajā skaitā ir ieviesta stingrāka dalībvalstu budžeta kontrole. Referenduma atbalstītāji apgalvo, ka tauta būtu pelnījusi balsot par valūtas maiņu. Savukārt oponenti uzskata, ka Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā, jau ir uzņēmusies saistības pievienoties arī eirozonai.

Igaunija eirozonai pievienojās 2011. gadā – Lisabonas līgums jau bija stājies spēkā un Eiropas ekonomikai, tāpat kā tagad, arī tad neklājās viegli. Līdzīgi kā šobrīd latvieši, arī lielākā daļa igauņu 2010. gadā gribēja piedalīties referendumā par eiro un lielākās sabiedrības daļas noskaņojums pret valūtas maiņu bija negatīvs. Igaunijas konstitūcijas 56. un 65. pants pieļauj rīkot referendumu, ja to iniciē parlaments. Tomēr atšķirībā no Dānijas un Zviedrijas Igaunijā referendums par eiro nenotika.

Igaunijas politiķi nesaskatīja ne finanšu, ne juridisku, ne politisku pamatu referenduma rīkošanai. Valsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess toreiz norādīja: "Eiro ir drošības garantija. Ilustrēšu to ar vienu epizodi. Pagājušā gada decembrī bija liela intervija ar Mihailu Gorbačovu, un pēdējais jautājums Mihailam Sergejevičam – tā kā tika apspriesta arī Belovežas vienošanās – bija: vai ir kāds, kas ir laimīgs, ka PSRS sabruka? Viņš kādu minūti klusēja un tad atbildēja – jā, igauņi, jo viņiem ir eiro. Tas parāda, ka tieši eiro vairāk nekā jebkas cits simbolizē mūsu austrumu kaimiņam – mēs esam projām uz neatgriešanos un esam laimīgi par to."

Igaunijas tautai bija iespēja "sodīt" politiķus par to, ka tai netika dotas lemšanas tiesības par eiro, jo jau 2011. gada pavasarī notika parlamenta vēlēšanas. Tomēr tas nenotika – Igaunijas parlamenta vēlēšanās uzvaru atkal izcīnīja premjerministra Andrusa Ansipa centriski labējās koalīcijas partijas, pat iegūstot vairāk mandātus nekā iepriekš. Acīmredzot valūtas maiņa nebija atstājusi uz vēlētāju noskaņojumu būtisku iespaidu.

Tomēr Igaunija nav Latvija un otrādi. Mēs varam raudzīties pa labi un pa kreisi, bet galva atrodas pa vidu – uz mūsu pleciem. "Jurista Vārds" gatavo lietpratēju aptauju par eiro referenduma nepieciešamības tiesiskajiem aspektiem, lai noskaidrotu, vai Satversme liek dot Latvijas tautai vārdu šajā jautājumā. Uz tikšanos!