Valsts vara demokrātiskā tiesiskā valstī ir tautas leģitimēta. Tautai piešķirtās politiskās tiesības un vārda brīvība ļauj ne tikai piedalīties valsts varas institūciju veidošanā, bet arī prasīt atskaites par to darbību, kritizēt tās kopumā vai atsevišķas amatpersonas. Tautai piemīt visplašākās izvēles tiesības. Katrs pilsonis drīkst atkāpties no savas politiskās izvēles, atteikties no vērtībām, par kurām konkrētais pilsonis ir iepriekš iestājies, kritizējot valdību par darbībām, kurām iepriekš ir devis pilnvaru. Pilsoņiem Latvijā ir politiskās tiesības, taču bieži viņiem nav izpratnes par saviem politiskajiem pienākumiem un atbildības par savu politisko izvēli un darbību (dalība tautas nobalsošanā un Saeimas vēlēšanās uzskatāma par politisku darbību). Latvijā jau vairākus gadus runā par politiķu politisko atbildību, taču arī pilsoņiem lēmumi ir jāpieņem politiski atbildīgi, jāapzinās savas darbības sekas un jāpieņem tās ar cieņu. Mums ir jāatceras, ka šobrīd valsts varas struktūru nav veidojis ne Dievs, ne okupanti, bet mēs paši. Tas nozīmē, ka mums ir jāuzņemas atbildība par savu izvēli, t.sk. par to, ka paši nedodamies strādāt politikā. Tomēr šī saikne pagaidām nav iesakņojusies Latvijas tautas apziņā. Tauta jūt atsvešinātību no valsts un valdības.

Kāpēc Latvijas tautā mīt vispārējs priekšstats, kuru es formulēju: Latvietis mīl Latviju (Latvijas dabu), bet nemīl savu Latvijas valsti? Demokrātijā šai tēzei vajadzētu būt absurdai, jo valsts tā ir tauta. Nemīlot valsti, mēs noliedzam arī paši sevi! Daži vārdi par to, kā mēs esam nonākuši pie tādas dzīves. Te būs jārunā par tautas mentalitāti un tautas tiesisko apziņu.

Tiesiskā apziņa un tiesiskā kultūra ir dinamiski fenomeni, kas izriet no sociāli vēsturiskajiem procesiem, kuros iesaistīta sabiedrība un katrs konkrēts indivīds.