Valsts saskaņā ar tās Satversmi atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, aizsargā autortiesības un patenttiesības, kā arī atzīst ikviena tiesības uz īpašumu, tai skaitā – intelektuālo. Bet ne vienmēr šī atzīšana īstenojas kā reāla autoru un citu radošo personu tiesību aizsardzība, jo intelektuālais īpašums ir netaustāms un to nav iespējams apturēt, un pārkāpējus nav iespējams noķert ar parastajām taustāmu lietu zagļu ķeršanas metodēm.

Turklāt netiek atbilstoši nodrošināta arī Satversmē nostiprinātā tiesība ikvienam brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, ja tas attiecās uz interneta vidi. Kā zināms, vārda brīvība ir viena no tām tiesībām, kura ir ierobežojama, taču informācijas sabiedrībā ir pieaugusi prasība pēc informācijas, kā arī iespēja to saņemt, tādēļ būtu jāpadomā, kā nodrošināt līdzsvaru starp šīm abām tik būtiskajām cilvēktiesībām.

Autore uzskata, ka būtu jāizveido principiāli jauns mehānisms, kas ļautu sabiedrībai iegūt informāciju, un vienlaikus tiktu aizsargātas šīs informācijas autoru tiesības. Tas būtu īstenojams, pārveidojot un paplašinot privātās kopēšanas tiesību jeb nesēja atlīdzību, pārveidojot to par kultūras pieejas atlīdzību, lai, maksājot taisnīgu atlīdzību, personiskām vajadzībām būtu iespējams tiesiski izmantot internetā pieejamos darbus.

Varbūt mans priekšlasījums sākotnēji nešķitīs atbilstošs valststiesību jautājumiem, runāšu par šobrīd tik samilzušajiem un sāpīgajiem intelektuālā īpašuma, it sevišķi autortiesību, jautājumiem.

Taču Latvijas Republikas Satversme savā 113. pantā skaidri pasaka, ka valsts atzīst jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības – tātad saikne starp valsti un autortiesībām ir ielikta jau mūsu pamatlikumā.

Savukārt 105. pants garantē ikvienam tiesības uz īpašumu. Īpašums var būt gan taustāms, gan netaustāms, un viens no netaustāmā īpašuma veidiem ir intelektuālais īpašums.

Paralēli Latvijas Republikas Satversmē ir arī 100. pants, kurš nosaka, ka ikvienam sabiedrības loceklim ir tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju.

Kā zināms, Satversmes 116. pants nosaka, ka informācijas ieguves un izplatīšanas tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Kā atrast līdzsvaru starp šīm Satversmē minētajām cilvēktiesībām, lai nodrošinātu gan autoru tiesības uz viņu īpašuma aizsardzību, gan sabiedrības tiesības uz informācijas ieguvi un izplatīšanu?

1.