25. Decembris 2012 /NR. 52 (751)
Numura tēma
Autortiesību aizsardzības konstitucionālie aspekti
3
Dr.iur.
Ingrīda Veikša
Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes prodekāne 

Valsts saskaņā ar tās Satversmi atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, aizsargā autortiesības un patenttiesības, kā arī atzīst ikviena tiesības uz īpašumu, tai skaitā – intelektuālo. Bet ne vienmēr šī atzīšana īstenojas kā reāla autoru un citu radošo personu tiesību aizsardzība, jo intelektuālais īpašums ir netaustāms un to nav iespējams apturēt, un pārkāpējus nav iespējams noķert ar parastajām taustāmu lietu zagļu ķeršanas metodēm.

Turklāt netiek atbilstoši nodrošināta arī Satversmē nostiprinātā tiesība ikvienam brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, ja tas attiecās uz interneta vidi. Kā zināms, vārda brīvība ir viena no tām tiesībām, kura ir ierobežojama, taču informācijas sabiedrībā ir pieaugusi prasība pēc informācijas, kā arī iespēja to saņemt, tādēļ būtu jāpadomā, kā nodrošināt līdzsvaru starp šīm abām tik būtiskajām cilvēktiesībām.

Autore uzskata, ka būtu jāizveido principiāli jauns mehānisms, kas ļautu sabiedrībai iegūt informāciju, un vienlaikus tiktu aizsargātas šīs informācijas autoru tiesības. Tas būtu īstenojams, pārveidojot un paplašinot privātās kopēšanas tiesību jeb nesēja atlīdzību, pārveidojot to par kultūras pieejas atlīdzību, lai, maksājot taisnīgu atlīdzību, personiskām vajadzībām būtu iespējams tiesiski izmantot internetā pieejamos darbus.

Varbūt mans priekšlasījums sākotnēji nešķitīs atbilstošs valststiesību jautājumiem, runāšu par šobrīd tik samilzušajiem un sāpīgajiem intelektuālā īpašuma, it sevišķi autortiesību, jautājumiem.

Taču Latvijas Republikas Satversme savā 113. pantā skaidri pasaka, ka valsts atzīst jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības – tātad saikne starp valsti un autortiesībām ir ielikta jau mūsu pamatlikumā.

Savukārt 105. pants garantē ikvienam tiesības uz īpašumu. Īpašums var būt gan taustāms, gan netaustāms, un viens no netaustāmā īpašuma veidiem ir intelektuālais īpašums.

Paralēli Latvijas Republikas Satversmē ir arī 100. pants, kurš nosaka, ka ikvienam sabiedrības loceklim ir tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju.

Kā zināms, Satversmes 116. pants nosaka, ka informācijas ieguves un izplatīšanas tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Kā atrast līdzsvaru starp šīm Satversmē minētajām cilvēktiesībām, lai nodrošinātu gan autoru tiesības uz viņu īpašuma aizsardzību, gan sabiedrības tiesības uz informācijas ieguvi un izplatīšanu?

 

1.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Ieva
10. Janvāris 2013 / 17:37
0
ATBILDĒT
Raksts pārāk virspusējs. Piekrītu M.Papēdes komentāram.
M. Papēde
5. Janvāris 2013 / 14:40
0
ATBILDĒT
Tomēr prasītos izvērstāka un dogmatiski precīza konstitucionālā analīze, jo īpaši, ja raksta nosaukums ir \"Autortiesību aizsardzības konstitucionālie aspekti\". Nav vispār ņemts vērā Satversmes tiesas iztulkojums, ka Satversmes 113. pants aizsargā ne tikai autora personiskās, bet arī mantiskās tiesības. Nav skaidrots, vai un kādā mērā pēc Satversmes tiesas sprieduma datu nesēju lietā uz autortiesībām ir attiecināms Satversmes 105.pants. Šo jautājumu tiesa atstāja neatbildētu, tāpēc autores apgalvojums, ka autortiesības aizsargā Satversmes 105. un 113. panti, šķiet pārāk nekonkrēts. Nav līdz galam pārbaudīts, vai piedāvātā kultūras nodeva ir konstitucionāla, jo rakstā ir norādīts tikai ierobežojumu mērķis (sabiedrības pieeja kultūrai un zināšanām), taču nav analizēts konstitucionālais samērīgums. Visbeidzot, nevar piekrist, ka autortiesību ierobežojumi ir īpašuma piespiedu atsavināšana, jo autortiesības taču tiek saglabātas, lai arī autors tās vairs nevar pilnībā realizēt. Arī šeit būtu palīdzējis Satversmes tiesas spriedums, kurā tiesa pateica, ka autortiesību ierobežojumi ir atzīstami par Satversmes 113. panta garantētās aizsardzības ierobežošanu. Ja autore ir citās domās kā tiesa, tad to vajadzētu pamatot, jo Satversmes tiesa tomēr sniedz autoratīvu un saistošu Satversmes tulkojumu. Un pat tad, ja sekotu autores viedoklim par autortiesību ierobežojumiem kā īpašuma piespiedu atsavināšanu, tad vajadzētu arī ievērot, ka īpašuma atsavināšana ir atļauta tikai \"izņēmuma gadījumos\". Rakstā neparādās, kāpēc neierobežota darbu izmantošana internetā būtu atzīstama par izņēmuma gadījumu un tātad - atbilstošu Satversmei. Kamēr nav atbildēti šie konstitucionālie jautājumi, liekas pāragri diskutēt par to, kas un kā iekasēs kultūras nodevu un pēc kādas shēmas sadalāma atlīdzība.
sm.
26. Decembris 2012 / 12:15
0
ATBILDĒT
Ideja, ka papildus izmaksas pievienojamas samaksai par interneta pakalpojumiem, neliekas labākais risinājums un izklausās pēc valsts sankcionēta pirātisma par nelielu atlīdzību. Turklāt netiek ņemta vērā subjektīvā situācija – vai un cik ielādē, ko ielādē, kuram tiek piestādīta maksa publiskās vietās utt. Pieejai internetam būtu jābūt nošķirtai no ar interneta starpniecību izmantotajiem pakalpojumiem.

Manuprāt, interneta sadārdzināšana vispār nav ceļš uz priekšu (tāpat kā telekomunikācijām, šiem pakalpojumiem jākļūst lētākiem) – tāda pieeja kavētu visas sabiedrības attīstību (nesamērīgi zaudējumi). Sakarīgāk būtu izstrādāt jau esošās metodes, kā piedzīt no personām, kas nelegāli ievieto autortiesību materiālu internetā (piemēram, aptuveni noteicot ar vienu lejupielādi vai noskatīšanās reizi nodarīto kaitējumu un pareizinot ar noskatījušos skaitu).

Un arī legalizēta mājsaimiecību kratīšana, lai konstatētu ar autortiesībām aizsargātu materiālu atrašanos mājas datorā, būtu ceļš atpakaļ – nevis gala izmantotājs būtu jāsoda, bet persona, kas šo materiālu dara pieejamu.
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties