Valsts prezidenta izraudzīšanās Latvijā jau ilgstoši ir izraisījusi visai pretrunīgus vērtējumus. Tas, ka Latvijā Valsts prezidentu ievēlē likumdevējs, ir izraisījis bažas pēc būtības (pat ja ne tādā formulējumā) par to, ka Valsts prezidenta izraudzīšanās nav pietiekami demokrātiska. Parasti šie iebildumi tādā vai citā veidā izteikti kā doma, ka likumdevēja griba atšķiras no tautas gribas un ka Valsts prezidents būtu jāievēlē tiešās vēlēšanās.¹

Otrs jautājumu loks saistās ar to, vai sabiedrībai vajadzētu zināt, kāda ir deputātu izvēles motivācija, vai vismaz vajadzētu būt iespējai par šo motivāciju uzdot jautājumus. Šis jautājums ir aktualizēts reizēs, kad dažu Saeimas deputātu paustais viedoklis par iespējamajiem vai jau izvirzītajiem kandidātiem, šķiet, atšķīries no tā, kā deputāti faktiski nobalsojuši. Šajā gadījumā bažas ir par to, ka Valsts prezidenta izraudzīšanās process nenodrošina pietiekamu publisko atbildību.

Trešais jautājumu loks saistās ar Valsts prezidenta amatam izvēlēto personu kvalitātēm – prasmēm, zināšanām, pieredzi u.