Esmu ļoti priecīgs šopēcpusdien būt šeit, šajā apbrīnojamajā Latvijas Universitātes telpā, labi zināmā un Eiropas akadēmiju cienītā universitātē. Profesoriem un jums, studentiem, ir dauzi iemesli būt lepniem par piederību šai universitātei.

Otrkārt, esmu pagodināts par iespēju runāt par dažiem Polijas konstitucionālās realitātes elementiem. Es apzinos, ka esmu pēdējais runātājs un mans laiks gandrīz jau ir beidzies, un ka jūs jau esat noguruši no konferences garās dienas, tādēļ es izteikšos, cik īsi vien iespējams.

Polijas prezidents. Vēsture. 1989. gada pavasarī mēs Polijā uzsākām apaļā galda pārrunas starp Solidaritāti un komunistiem. Pārrunu rezultātā tika panākta tīri politiska vienošanās starp divām krasi atšķirīgām politiskām nometnēm. Kāda tad bija šī vienošanās?

Viens iznākums bija tāds, ka kolektīvas valsts galvas vietā mēs nonācām atpakaļ pie prezidenta institūta. Kādēļ? Pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka šī politiskā vienošanās bija vērsta nevis uz demokrātiju Polijā, bet uz tā saukto demokratizācijas procesu kā procesu.

Un prezidents – tas tik tiešām tika paturēts prātā, ka par prezidentu bija jākļūst ģenerālim Vojceham Jaruzeļskim, personai, kura izmantoja karastāvokli, lai 1981.