1. Īpašuma fiziskā vienotība (ad caelum)

Ar īpašuma fizisko vienotību saprot likumā paredzētos ierobežojumus nekustamā īpašuma horizontālai dalīšanai jeb īpašuma fragmentēšanai, kas nodrošina īpašuma fizisko vienotību gan pazemē, gan gaisa telpā virs īpašuma jeb t.s. ad caelum.¹

Ad caelum (burtiski – līdz debesīm – lat.), neraugoties uz latīnisko apzīmējumu, nav romiešu tiesību institūts. Autorību uz to piedēvē glosatoram Accursius.² Ad caelum izsecināts viduslaikos (13. gs.) no romiešu tiesību fragmenta³ D. 43. 24. 22. 4 ⁴ Justiniāna kodifikācijā.

Citētajā fragmentā patiešām norādīts uz to, ka kapeņu īpašniekam pieder arī gaisa telpa virs tām.

Ad caelum bija pazīstams visā Eiropā, arī Anglijā un ASV lietotajā common law (precedentu tiesību) sistēmā. Tiesa gan, kādā ASV tiesas spriedumā norādīts, ka šai doktrīnai nav vietas modernajā pasaulē. Prasība bija pamatota ar to, ka zemu lidojošas kara lidmašīnas pārbiedē vistas, tās lecot atsitas pret būra sienām un nobeidzas. Galu galā tiesa nosprieda, ka šeit ir aizskartas tiesības uz zemi.⁵

Pretstats īpašuma fiziskajai vienotībai ir t.s. īpašuma fiziskās vienotības entropija.⁶ Jāuzsver, ka ad caelum kā īpašuma fiziskā nedalāmība, tāpat kā ad caelum pretstats – īpašuma fiziskās vienotības entropija, attiecas nevis uz faktisko īpašuma objekta kā ķermeniskas lietas nedalāmību, bet jāsaprot kā juridiska konstrukcija, kuras pamatā ir pieņēmums, ka jebkura ķermeniska lieta kā īpašuma objekts tiek saprasta kā nedalāma, ja vien nepastāv specifiska atruna, kas norāda uz pretējo.

2. Ad caelum Baltijas vietējo likumu kopojumā un Civillikuma 1937. gada redakcijā

To pašu fragmentu, no kura Accursius izsecinājis ad caelum – D. 43. 24. 22. 4 – norādījis Vietējo likumu kopojuma autors F.G. Bunge kā uz Civillikuma (turpmāk – CL) 1042. p. prototipa Baltijas Vietējo likumu kopojuma (turpmāk – VLK) 877. p.⁷ pirmavotu romiešu tiesībās.⁸

Šādai norādei, it sevišķi, ņemot vērā gan neatbilstību starp minētā fragmenta burtisko jēgu un tam piedēvēto tālejošo nozīmi, gan arī ievērojot F.G. Bunges visumā skeptisko attieksmi pret romiešu tiesībām kā VLK kodificēto tiesību pirmavotu,⁹ ir diezgan formāls raksturs.

Kā jau minēts, F.G. Bunges norādītajam fragmentam nepavisam nav piedēvējama tāda visaptveroša principa loma, kāda izriet no VLK 877. p., respektīvi, CL 1042. p. Pirmkārt, pēc citētā fragmenta jēgas, īpašnieka tiesības aizliegt citu personu darbības attiecas tikai uz telpu virs kapenēm, bet ne uz zemes dzīlēm. Otrkārt, pēc konteksta – minētais fragments ietverts Justiniāna kodifikācijā apkopoto klasisko romiešu juristu darbu fragmentu apkopojuma – Digestu 43. grāmatas 24. nodaļā jeb titulā, kas veltīta jautājumam par tiesībām vērsties ar aizlieguma prasību pret valdījuma atņemšanu, lietojot vardarbību vai slepenību (quo vi, aut clam). Tātad F.G. Bunges norādītais fragments attiecas nevis uz īpašuma saturu, bet gan uz valdījuma aizskāruma aizsardzības procedūru. Treškārt, šāds vispārinājums tieši VLK normu kontekstā rada disonansi ar tādām (CL neietvertām) īpašuma formām kā virsīpašuma un īpašumtiesīgā lietojuma tiesības (VLK 942.–952. p.).

VLK gan regulē virsīpašuma un īpašumtiesīgā lietojuma tiesības kā īpašuma aprobežojumu paveidu. Tādā pašā veidā šo tiesisko attiecību parasti saprot pandektu tiesībās, norādot uz šī dalījuma viduslaiku izcelsmi.¹⁰ Tikai vēlāk saistībā ar CL veidošanu virsīpašuma tiesības un no tām izrietošo īpašumtiesīgo lietojumu sāka dēvēt par divkāršo īpašumu jeb dalīta īpašuma tiesībām.