I. Problēmas raksturojums

Būvniecības apjomu pieaugums Latvijā liecina par zināmu stabilitātes un ekonomisko aktivitāšu palielināšanos. Taču masu informācijas līdzekļos plaši apspriestās būvniecības darbu problēmas, galvenokārt autonovietņu un privāto māju celtniecības sakarā, liecina ne tikai par to, ka sabiedrība nav informēta par savām tiesībām, bet dažkārt arī par valsts institūciju un amatpersonu nekompetenci un pat par iespējamo korumpētību. Nav dienas, kad lielākajos laikrakstos neparādītos viedokļi, ka aizsargājamo teritoriju apbūve ir kļuvusi nekontrolējama, ka Rīgas centrs ir “pieķēzīts” un “piesmiets”, bet Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis bijušās Rīgas domes amatpersonas dēvē pat par noziedzniekiem sakarā ar pilsētas vēsturiskā centra saglabāšanas plāna apzinātu novilcināšanu.1 Arī raksta autorei šķiet, ka haoss valda ne tikai, piemēram, Rātslaukuma pašreizējā apbūvē, bet arī būvniecības tiesiskā regulējuma interpretācijā, ko veikli prot izmantot politiķi, ierēdņi, nekustamā īpašuma īpašnieki un investori.

Pēc tam, kad vairāk nekā 50 gadu dzīvots bez privātā īpašuma, tā loma un saturs tiek absolutizēts un pat glorificēts. Sabiedrībai tiek uzspiests viedoklis, ka privātās zemes īpašnieks savā zemē var būvēt, ko grib un kā grib. Pat tik nopietna laikraksta kā “Dienas Bizness” redakcija ironizē par Vecrīgas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu: “…šķērslis Rīgas attīstībā ir senatne… Ja zeme ir privāta, tad arheologiem nav nekādas daļas, ko zemes īpašnieks dara ar atrastajām sapuvušo pāļu paliekām.”2

Varētu saprast, ka nezināmais autors neorientējas normatīvos aktos, kas regulē kultūras pieminekļu aizsardzību. Taču žults izgāšana uz arheologiem, arhitektiem un zaļajiem, kas gādā par pasaules mēroga vērtību saglabāšanu, gan liecina par zināmu, maigi izsakoties, kultūras un izglītības nepietiekamību jeb gara trulumu.

No vienas puses, trūkstot teritorijas plānojuma dokumentiem, jāatzīmē īpaši sarežģītā un birokrātiskā būvatļauju saņemšanas kārtība. Uzņēmēji ir uzsvēruši, ka būvatļaujas saņemšanai komerciālam projektam jāpatērē vidēji no viena līdz pusotram gadam. Viņiem grūti saprast, kādas pilnvaras šajā jomā ir pašvaldībai un ar kādām apveltīta Valsts kultūras un pieminekļu inspekcija vai būvinspekcija.

Taču, no otras puses, ja arī būvniecības pārkāpums tiek fiksēts, valsts un pašvaldību iestādes, uzturot mītu par “likumdošanas nesakārtotību” un baidoties vai nevēloties izmantot savas pilnvaras, aprobežojas ar administratīvās atbildības piemērošanu, bet nelikumīgi uzceltā būve stāv kā piemineklis mūsu sabiedrības bezspēcībai.