Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam dažādus dzīvesstāstus par izmisumā nonākušiem "ātro kredītu" ņēmējiem. Tomēr pagājušā nedēļā žurnālā "IR" publicētās "ātro kredītu" gada procentu likmes pirmajā brīdī likās joks. Taču nē – tiesiskā valstī Latvijā gada likme kredītam var būt amplitūdā no 150 % līdz pat 1552 %! Aizņemoties 200 latus, gada beigās jāatlīdzina jau 3304 lati! Prātā pat nenāk vārds "augļošana", drīzāk – cilvēku ekspluatācija.

Iepazīstoties ar ātro kredītu gada procentu likmēm, atminējos tiesību un ētikas attiecību mijiedarbības problēmas. L. Šulcs grāmatā "Tiesības kā ētikas minimums" norāda, ka pastāv vairākas teorijas par ētikas minimumu. Viena teorija, ko pārstāv Petražickis, skaidro, ka ētiskais elements tiesībās ir obligāts, lai tās kļūtu par sabiedrībā atzīstamām. Ja tiesības nesatur ētikas minimumu, tad sabiedrība tās atsakās ievērot. Cita teorija, ko pārstāv Jellineks, skaidro, ka tiesības ir tā minimālā ētikas daļa, bez kuras nebūtu iespējama cilvēku sabiedrība. Tiesības ir ētikas minimums, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēku līdzāspastāvēšanu jeb sociālo eksistenci. Savukārt Šopenhauers norāda, ka tiesības dod cilvēkam minimālo uzdevumu – atturēties no citiem kaitīgas darbības, savukārt ētika dod plašāku uzdevumu – palīdzēt citiem cilvēkiem. Hartmana pārstāvētā teorija vairs nepaliek ētikas vai tiesiskas jābūtības plaknē, bet iztirzā ētikas un tiesību pārdzīvojumu: tiesību līmenī tiek panākta tikai saprašanās indivīdu starpā, turpretim ētikas pārdzīvojumā "es un tu" robeža ir nojaukta un indivīds iejūtas otrā indivīdā.

Izbrīnu raisa ne tikai valsts nespēja atrisināt "ātro kredītu" gada procentu anomālijas. Skaidrs, ka privātautonomijas princips jāsamēro ar citu cilvēku tiesībām uz labklājību. Krimināllikuma 201. pants un VIII¹ nodaļa jau šobrīd paredz tiesiskās sekas gan fiziskai, gan juridiskai personai, kura nodarbojas ar augļošanu.

Lielāku izbrīnu rada "ātro kredītu" devēju ētiskie priekšstati un vienaldzība pret citu cilvēku dzīvēm. Paredzot kredītam gada procentu likmi 1552 % apmērā, ir pazaudēts saprāts un sāta sajūta. Ja pats cilvēks neapzinās savas rīcības neētiskumu un nemaina savu rīcību, tad likumdevējam pareizās rīcības modelis jeb minimālais ētikas standarts jānosaka tiesību normās.

Diemžēl jāatzīst, ka šādi cilvēki nav izturējuši brīvības testu kredīta procentu noteikšanā, jo tiem trūkst ētikas atskaites kritēriju. Tādā gadījumā ir nepieciešami valsts normatīvi.

Tomēr šīs konkrētās situācijas atrisināšana ar imperatīviem noteikumiem nerisinās cēloņus. Ar likumu nevar aizlāpīt cilvēka tiesiskās un taisnīguma apziņas trūkumu vai pat neesamību. Ja cilvēkam taisnīgums nav vērtība, tad ikvienam likumam var atrast apkārtceļu.