Starp Latvijas valsts dibināšanu 1918. gada 18. novembrī un 1940. gada 17. jūniju – dienu, kad Latviju okupēja padomju karaspēks, bija pagājušas 7883 dienas. No valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā līdz šā gada 20. martam ir pagājis identisks laika periods.

Neskatoties uz politiska, juridiska un sociāla rakstura sarežģījumiem, 2013. gadā Latvija cilvēktiesību attīstības indeksā ieņem 44. vietu 186 valstu salīdzinājumā. Igaunija ierindota 33. un Lietuva 41. vietā. Pēdējos 20 gados Latvija ir strauji attīstījusies, lai gan nenoliedzami ir redzama un jūtama vēlme pēc vēl labākas situācijas. Un tas ir labi.

Visām trim Baltijas valstīm ir daudz kā kopīga. Ne tikai vēsture, bet arī risināmās tiesību problēmas. Lietuvā tagad aktīvi diskutē par reliģijas mācības ieviešanu skolā, par ko Latvijā sprieda pirms kāda laika. Šobrīd gan Latvijā, gan Lietuvā aktīvi debatē par dubultpilsonības pieļaujamību un nepieciešamību, meklējot tiesiskos risinājumus, kā saglabāt valsts saikni ar jauno laiku aizbraucējiem.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2010. gadā atzina: no starptautiskajiem aktiem un doktrīnas izriet, ka dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem.

Reaģējot uz šo tiesas atziņu, pagājušajā nedēļā Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisija noslēdza darbu pie grozījumiem Pilsonības likumā un vienojās tos virzīt izskatīšanai Juridiskajā komisijā trešajā, galīgajā lasījumā. Pilsonības likuma grozījumi paredz, ka Latvijas pilsonība saglabājama arī pilsoņiem, kuri ir ieguvuši citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts vai arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību. Tāpat dubultpilsonība varēs būt personai, kura ieguvusi ārvalsts pilsonību, ar kuru Latvija noslēgusi līgumu par dubultpilsonības atzīšanu, kā arī latviešiem, kuri ieguvuši Austrālijas, Brazīlijas vai Jaunzēlandes pilsonību. Paredzēts, ka Latvijas pilsonību varēs saglabāt arī tām personām, kas ieguvušas iepriekš nenosaukto valstu pilsonību, ja būs saņemta Ministru kabineta atļauja. Tāpat pilsonība saglabāsies personām, kuras citas valsts pilsonību ieguvušas laulību vai adopcijas rezultātā. Pilsonību varēs iegūt Latvijas trimdinieki un viņu pēcnācēji, iesniedzot konkrētu apliecinājumu (tie ir pilsoņi, kuri Latviju atstājuši PSRS vai Vācijas okupācijas režīma dēļ vai tikuši deportēti un līdz 1990. gada 4. maijam nebija atgriezušies valstī uz pastāvīgu dzīvi).

Arī Lietuvā par dubultpilsonību izteikusies Konstitucionālā tiesa. Šā gada 13. martā tā atzina, ka bez grozījumiem valsts konstitūcijā dubultpilsonība nav pieļaujama personām, kas ieguvušas citas valsts pilsonību pēc 1990. gada 11. marta.

Pasaules lietuviešu kopiena (Pasaulio lietuvių bendruomenė) norāda, ka tā atbalsta dubultpilsonību, tomēr tās pieļaujamības jautājums izšķirams tautas nobalsošanā, jo tas ir tautai būtisks jautājums. Turklāt arī no juridiskā viedokļa atbilstoši Konstitūcijas 12. un 148. pantam ar valsts būtību saistītos pamatjautājumus izšķir tautas nobalsošanā.

Tādējādi Latvijā dubultpilsonības institūts tiks ieviests ar parlamenta pieņemtajiem Pilsonības likuma grozījumiem, savukārt Lietuvā ar Konstitūcijas grozījumiem, ko apstiprinājusi tauta. Viens problēmjautājums, bet dažādi tiesiski risinājumi.