Izlasot rodas priekšstats, ka visa pamatā ir faktisko apstākļu un pierādījumu vērtēšanas jautājums. Lasītājam, nezinot konkrētos lietas apstākļus un pat bez pieejas attiecīgajiem tiesas nolēmumiem nav iespējams tur iedziļināties. Spēlēšanās ar vārdu „domāt” dažādu nolēmumu tekstos neko nedot, jo šā vārda nozīmju loks ir plašs – no iekšējiem pārdzīvojumiem, uzskatiem, secinājumiem u.tml. līdz pat „gribēt”, „būt pārliecinātam”, „būt nolūkam”, kas vairs būtiski neatšķiras no vainas formu atspoguļojošo jēdzienu satura attiecīgajiem elementiem.

Literatūrā kukuļošanas aspektā subjektīvā puse pamatā analizēta visai skopi, faktiski neatšķiras no autora izmantotajiem citātiem. Tā galu galā gribētos konkrēti uzzināt, vai personai konkrēti jāapzinās, jāsaprot utt. (lai kādu vārdu lietotu), ka tas labums ko viņa dod ir „kukulis”, ka tā persona, kurai dod ir „valsts amatpersona”. Resp., vai viņai būtu jāpiemīt izpratnei par juridisko kvalifikāciju.

Kaut kā neticas, ka prokurors apsūdzībā norādīja, ka persona kukuli gribēja nodot jebkuram, tajā skaitā arī valsts amatpersonai, un ka persona, dodot kukuli, pieļāva, ka kuli, iespējams, nodos nevis valsts amatpersonai, bet ministrijas tulcei. Interesanti, kā kukuli valsts amatpersonai var dot ar netiešu nodomu. Apsūdētai ir tiesības teikt, ko viņa grib, bet tas nenozīmē, ka uz vārda jātic, ka apsūdzētā deva kukuli neparko ministrijas tulcei vai apkopējai.