Ļoti labi šo situāciju raksturo jau 2005. gada janvāra izdevumā "Doctus" atrodamais citāts: "Jocīgais statuss. Kāds ir rezidenta, kuram kabatā ārsta diploms, statuss? Nekāds – secina "Doctus" aptaujātie jaunie ārsti. Rezidenti dzīvo ar diviem līgumiem: augstskolai viņi ir piesaistīti kā studenti, klīnikai – kā ārsti. Vēl reizēm pastāv arī trešais līgums, ar kuru rezidents kā stažieris strādā konkrētā nodaļā."¹

Jāatzīst, ka kopš 2005. gada ir notikušas izmaiņas ārstu rezidentu finansēšanas un sadales kārtībā,² kā arī nesen ir stājušies spēkā nosacījumi Ārstniecības likumā, kas attiecināmi uz apmācīttiesīgo ārstu loku,³ par ko ārstu sabiedrībā jau ilgstoši norisinājās diskusijas. Jaunie grozījumi apskatāmo jautājumu nevis vienkāršo, bet sarežģī vēl vairāk. Proti, minētajā likumā ietvertā 26. panta trešās daļas papildinājums un no jauna ietvertā ceturtā daļa. Savukārt, iepazīstoties ar ārstniecības personu profesionālo darbību regulējošajiem tiesību instrumentiem, jāpieliek ne mazums pūļu, lai korekti nodalītu ārsta rezidenta,⁴ (kurš pēc būtības ir akadēmisks termins) un ārsta stažiera,⁵ kas būtu jāsaprot, ka ārstniecības persona saistīta ar darba attiecībām, atšķirīgo kompetenci un atbildīgo ārstniecības personu loku par minētajiem ārstiem.⁶

Kāda ir ārstu rezidentu kompetence?⁷ Kādas ir pieļaujamās rīcības robežas ārstu rezidentu pacientiem veiktajai ārstniecībai, un kāds savukārt ir ārstu stažieru reglamentētais manipulāciju un kompetences loks? Kas vai kurš konkrēti uzņemas atbildību situācijā, ja minētās ārstniecības personas nodara kaitējumu pacientam? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem autore centīsies noskaidrot šajā publikācijā. Iepriekš norādot, ka rakstā minimāla uzmanība tika veltīta ārzemju pieredzes pārskatam, apskatot situāciju konkrētā laikā un telpā Latvijas Republikā spēkā esošo normatīvo aktu robežās.

Sākotnēji jānoskaidro tiesību akti, kas nosaka vispārējo ārsta jēdzienu Latvijas Republikā. Tā Ārstniecības likuma 37. panta pirmā daļa norāda: "Ārsts ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām, un kura ar zinātniski pamatotu medicīnisko darbību tieši vai netieši iedarbojas uz cilvēku un savas profesionālās darbības ietvaros: 1) veic slimību profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un pacientu medicīnisko rehabilitāciju; 2) novērtē slimības un to izraisītos funkcionēšanas ierobežojumus ķermeņa, aktivitātes un dalības līmenī; 3) pēta slimības izcelsmi un profilakses iespējas." Likuma "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu"⁸ 2. pants:⁹ "1) nodrošināt profesionālās darbības atbilstību noteiktām kvalitātes prasībām un kritērijiem, ja šī darbība ir saistīta ar sabiedrības interešu aizsardzību, tās drošību un veselības aizsardzību; 2) aizsargāt atsevišķas sabiedriski nozīmīgas profesijas pret nekvalificētu personu iesaistīšanu tajās, nosakot šīm profesijām paaugstinātas prasības."

Tātad, ja profesionālā darbība saistīta ar sabiedrības interešu, drošības un veselības aizsardzību, jāievēro vairāki normatīvie akti,¹⁰ lai šo konkrēto sabiedrību aizsargātu no nekvalificētu personu iesaistīšanās šajās profesijās. Ieskatam vēl dažas no likumā minētajām reglamentētajām profesijām, kurās strādājot nepieciešama izglītība, lai jebkādā veidā netiktu nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm vai drošībai: vilciena vadītājs, lidmašīnas pilots, veterinārmedicīnas profesija. Lai iegūtu kādu no šeit minētajām profesijām, nepieciešams konkrēts mācību laiks iegūstamajā profesijā, kā arī – kāda tieši iestāde vai organizācija ir tiesīga apliecināt, ka persona ieguvusi minēto profesiju: "Vispārīgās prasības izglītībai, profesionālajai kvalifikācijai un darbībai reglamentētajās profesijās: (1) minimālās prasības reglamentēto profesiju izglītības programmām nosaka likums un Ministru kabineta noteikumi; (2) reglamentētajā profesijā ir tiesības darboties personai, kura apguvusi šai profesijai atbilstošu akreditētu izglītības programmu vai ieguvusi profesionālo kvalifikāciju, ko apliecina likumā noteiktie Latvijas Republikā izdotie izglītību vai profesionālo kvalifikāciju apliecinoši dokumenti vai citās valstīs izdotie izglītību vai profesionālo kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, kas atzīti Latvijas Republikā saskaņā ar šo likumu un Saeimas apstiprinātajiem starptautiskajiem līgumiem un nosacījums par profesiju reglamentēšanu profesionālajās organizācijās.