Pašlaik civiltiesiskos strīdos procesa dalībniekiem ir tiesības brīvi izvēlēties par savu pārstāvi gandrīz jebkuru pilngadīgu personu. Taču vairāku institūciju pārstāvji, tostarp Saeimas Juridiskās komisijas un Tieslietu ministrijas amatpersonas, kā arī paši zvērināti advokāti (turpmāk rakstā saukti arī par advokātiem) publiski ir pauduši viedokli, ka Civilprocesa likumā būtu nostiprināmas daudz plašākas advokātu pilnvaras. Proti, ar attiecīgajiem likuma grozījumiem ir plānots noteikt, ka civillietās vismaz kasācijas instancē advokātiem būs ekskluzīvas monopoltiesības pārstāvēt tiesvedības dalībniekus (turpmāk – advokātu process).²

Tomēr monopoltiesību piešķiršana advokātiem jeb advokātu procesa ieviešana nav risinājums civilprocesa efektivitātes un kvalitātes uzlabošanai. Gluži pretēji – šo priekšlikumu ieviešana nodarīs kaitējumu gan civilprocesa dalībniekiem, gan sabiedrībai kopumā.

Lai pamatotu autoru viedokli, raksts ir strukturēts piecās daļās. Raksta pirmajā daļā ir apkopoti publiski izskanējušie argumenti, kādēļ advokātiem būtu jāpiešķir monopoltiesības veikt pārstāvību civillietās kasācijas instancē. Raksta otrajā daļā ir izvērtēta iespējamo grozījumu pamatotība, balstoties uz datiem par līdzšinējo kasācijas tiesvedību. Tādā veidā būtu secināms, vai minētie apgalvojumi par personu, kurām nav zvērināta advokāta kvalifikācija, pārstāvības nodarīto kaitējumu patiešām varētu atbilst patiesībai (turpmāk šādas personas dēvēsim par ne-advokātiem). Raksta trešajā daļā ir izskaidrots, kādēļ kasācijas procesa monopolizēšana nesasniegs vienu no grozījumu ierosinātāju mērķiem – tiesvedības kvalitātes uzlabošanu. Ceturtajā daļā ir atklāti iemesli, kas liek apšaubīt apgalvojumu, ka monopoltiesību piešķiršana advokātiem novērsīs kaitējumu tiesas procesam kopumā, t.i., paātrinās tiesvedības procesu. Visbeidzot, piektajā daļā ir izskaidrots, kādēļ salīdzinājumā ar pašlaik pastāvošo kārtību monopoltiesību piešķiršana advokātiem nodarīs kaitējumu ne tikai tiesvedības dalībniekiem, bet arī visai sabiedrībai kopumā.

Rakstā paustās analīzes ietvaros galvenokārt ir vērtēts nevis grozījumu tiesiskums, bet gan tiesībpolitiskie un ekonomiskie apsvērumi, kas saistīti ar grozījumu reālo ietekmi uz juridisko pakalpojumu pieejamību, kvalitāti un tiesvedības izmaksām.

I. Izteiktie apsvērumi (argumenti) advokātu procesa ieviešanai

Advokātu procesa nepieciešamība tiek attaisnota ar diviem pamata pieņēmumiem. Pirmais pieņēmums – šādi grozījumi ir nepieciešami kvalitatīvākai procesa dalībnieku interešu pārstāvībai (procesa dalībniekus dēvēsim par klientiem, jo juridiskās palīdzības un pārstāvības pakalpojumu tirgū procesa dalībnieki ir šo pakalpojumu saņēmēji). Šis pieņēmums izriet no uzskata, ka ne-advokātiem, kuri kasācijas procesā pārstāv paši sevi vai klientu, nav pietiekamu juridisku zināšanu, un tādēļ tie attiecīgi kaitē paši sev vai arī saviem klientiem.³

Saskaņā ar otro pieņēmumu ne-advokāti kaitē ne tikai saviem klientiem vai arī sev pašiem, bet arī citiem procesa dalībniekiem. Tiek prezumēts, ka ne-advokātiem nav pietiekamu juridisko zināšanu un ka tie ar nekvalitatīvām sūdzībām nepamatoti noslogo Augstāko tiesu un tādējādi negatīvi ietekmē arī kopējo lietu izskatīšanas laiku.⁴

Norādītos argumentus par nepieciešamību piešķirt advokātiem monopoltiesības uz pārstāvības tiesībām kasācijas instancē var iedalīt šādās kategorijās, kā tas ir atspoguļots tabulā.

II. (Ne)pastāvošie dati par līdzšinējo ne-advokātu un advokātu darbības kvalitāti

Ieviešot likumu, kas aizliedz personai pārstāvēt pašai sevi vai arī izvēlēties sev atbilstošāko pārstāvi, ir jābūt rūpīgam pamatojumam, kādēļ šāds tiesību ierobežojums ir nepieciešams.