Pieteicējs, lai veiktu piedziņu piespiedu kārtā, vēršas valsts tiesā, kad šķīrējtiesas spriedums labprātīgi netiek pildīts, lūdzot izsniegt izpildu rakstu, tomēr, lai arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts (turpmāk – Senāts) norādījis uz rajonu tiesu pieļautajām kļūmēm,1 izsniedzot izpildu rakstus, vēl aizvien netiek ievērota judikatūra atbilstoši Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 5. panta sestajai daļai,2 kā arī šķīrējtiesas ne vienmēr taisa "kvalitatīvus" spriedumus, uz kuru pamata tiesnesis var izsniegt izpildu rakstus šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei.
Raksta ietvaros autore vēlas vērst uzmanību ne tikai uz CPL 536. pantu, kurā noteikti pamati atteikumam izsniegt izpildu rakstu, bet arī norādīt uz Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra spriedumā3 minētajām atziņām, jo tiesnesim, izsniedzot izpildu rakstu uz pastāvīgās šķīrējtiesas sprieduma pamata, ir ne tikai jāpārbauda, vai ievērotas procesuālo tiesību normas, bet arī jāpārliecinās par pareizu šķīrējtiesas spriedumā ietverto materiālo tiesību normu piemērošanu.
Izklāsta sākumā norādīti pamati minētajam apsvērumam, tālāk apskatīti jautājumi, ar kuriem visbiežāk jāsastopas praksē, atsakot izsniegt izpildu rakstu, t.i., pamattiesību ievērošana, mutvārdu procesa nodrošināšana šķīrējtiesas procesā, nepieciešamība ievērot parādnieka iebildumus, šķīrējtiesas kompetence, kādai jābūt tiesneša rīcībai, ja viens no parādniekiem ir maksātnespējīgs, un šķīrējtiesas izdevumi.
Vērtējot tiesu praksi, secināms, ka radies kļūdīgs priekšstats, ka no CPL 536. panta izriet, ka vispārējās jurisdikcijas tiesai izvirzīta prasība vērtēt tikai procesuālo tiesību normu ievērošanu. Piemēram, Rīgas rajona tiesas tiesnese 2011. gada 12. aprīļa lēmumā norādījusi, ka, "izlemjot jautājumu par izpildu raksta izsniegšanu, tiesnesis pārbauda tikai iespējamos procesuālā rakstura pārkāpumus, kas varētu būt par pamatu atteikumam izsniegt izpildu rakstu, nevis materiāltiesiska rakstura pārkāpumus".4 Balstoties uz norādīto secinājumu, netiek ievērots, ka tiesnesim jāpieņem lēmums par izpildu raksta izsniegšanu uz iesniegto dokumentu pamata, līdz ar to jāpārbauda ne tikai CPL 536. pantā norādītais, bet arī CPL D daļā ietvertās prasības, piemēram, CPL 487.,5 530., 534. pants. Minētais izriet arī no Satversmes tiesas spriedumā iekļautās atziņas, ka "uz vispārējās jurisdikcijas tiesām gulstas no Satversmes un starptautiskajām cilvēktiesību normām izrietošs pienākums atteikt izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesas procesā nav ievērotas pamattiesības, no kuru izmantošanas persona nav atteikusies, un CPL paredz iespēju šo pienākumu izpildīt".6 Turklāt spriedumā norādīts uz Eiropas Savienības (turpmāk – ES) direktīvām, kas iestrādātas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (turpmāk – PTAL).
Izpildu raksta izsniegšanas procesam jāatbilst Satversmes 92.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
