I. Likumdošanas iniciatīvas līdzšinējais saturs

1. Likumprojektā paredzēto ierobežojumu samērīgums spēkā esošo tiesību kontekstā

"Nav nekādu šaubu, ka līdz ar privātīpašuma principu, šo moderno civiltiesību stūra akmeni, tā saucamā līguma brīvība [..] ir otrs tāds pats stūra akmens, ne mazāk svarīgs kā pirmais."² Arī pamattiesību aspektā līgumbrīvības princips visciešāk ir saistīts ar īpašuma brīvību (tiesību uz netraucētu sava īpašuma izmantošanu), ko garantē Satversmes 105. pants. Kā norādījusi Satversmes tiesa, "tiesības uz īpašumu ietver arī tiesības lemt ar īpašumu saistītus jautājumus".³ Tā kā brīva rīcība ar īpašumu ir viens no īpašuma tiesības satura pamatelementiem,⁴ lemjot par līgumbrīvības ierobežošanu, likumdevējam būtu jāvadās pēc tiem pašiem kritērijiem, kā ierobežojot personu tiesības uz īpašumu. Ar slēdzienu no lielākā uz mazāko (a maiore ad minus) te rodas divi secinājumi, pirmkārt, likumdevējs nav tiesīgs līgumbrīvību atcelt vai "apcirpt" tā, ka brīva rīcība mantiski tiesiskajā jomā tiktu principiāli ierobežota;⁵ otrkārt, ja līgumbrīvība tiek ierobežota, tad jāizdara tie paši apsvērumi, ko īpašumtiesību ierobežojuma gadījumā, proti, jāgādā, lai "ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs".⁶ Leģitīmais mērķis saskaņā ar Satversmes tiesas paustajām atziņām ir citu konstitucionāla ranga vērtību aizsardzība, t.i., lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.⁷

Šobrīd Saeimas izskatīšanā esošais likumprojekts Nr. 536/Lp11 "Grozījumi Civillikumā" ir vērsts uz līgumbrīvības (līguma satura noteikšanas brīvības) ierobežošanu – tas ierobežo vienošanās par līgumsodu atļauto saturu.⁸ Nevar apstrīdēt, ka likumprojektam ir definēts leģitīms mērķis – citu cilvēku tiesību aizsardzība. Gan likumprojekta ierosinātāji,⁹ gan viņu atbalstītāji¹⁰ uzsver, ka valsts nedrīkstētu pieļaut, ka par līguma pārkāpumu tiek pieļauta kreditoram nodarītajam kaitējumam neproporcionāla sankcija. Konstatējot leģitīmo mērķi, jāgūst arī pārliecība par pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Proti, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai vai mērķi tomēr nevarētu sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Kā arī to, vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska.¹¹

Šā raksta autors pārstāv viedokli, ka citu cilvēku (to, kuri uzņēmušies maksāt līgumsodu) tiesību aizsardzību jau pietiekami nodrošina esošais regulējums. Latvijas tiesībās patlaban ir iespējami divi aizsardzības mehānismi, kuru piemērošanas iespēja ir atkarīga no līgumsoda cietēja statusa strīdīgajā tiesiskajā attiecībā. Tie ir šādi: 1) vispārējais – līgumsoda samazināšana sakarā ar atbildētāja (līgumsoda cietēja) ierunu, pamatojoties uz Civillikuma 1. un 1724.¹ pantu; 2) speciālais – patērētājam pielīgta līgumsoda atzīšana par spēkā neesošu¹² vai "nepiemērošana",¹³ pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 4. punktu un vienpadsmito daļu.

Latvijas tiesu judikatūrā ir formulēts un pēc tam arī normatīvajos aktos ir nostiprināts, ka tiesa, ievērojot kreditoram nodarītā zaudējuma apmēru un citus apstākļus, var samazināt pielīgtā līgumsoda apmēru līdz saprātīgam lielumam. Senāta praksē gan pirms,¹⁴ gan arī pēc¹⁵ Civillikuma 1724.¹ panta spēkā stāšanās ticis atzīts, ka tiesai spriedumā ir jāmotivē prasītāja pieprasītā līgumsoda samērīgums. No judikatūras nolēmumiem var secināt: lai tiesa ķertos pie līgumsoda proporcionalitātes izvērtēšanas, atbildētājam pat nav jāceļ pretprasība, bet pietiek jau ar ierunu izteikšanu. Tam ir solīds teorētiskais pamats: līgumsoda proporcionalitātes prasība izriet no Civillikuma 1. pantā nostiprinātā labas ticības principa, t.i., tā ierobežojošās funkcijas,¹⁶ kas aizliedz personai piemītošās tiesības izmantot pretēji piešķīruma mērķim un jēgai, neesot tiesiski aizsargājamai interesei, vai pat nolūkā kaitēt citam (t.s. šikane). Šī ir labas ticības principa funkcija, kas ir izveidojusies no romiešu tiesībās pazīstamās ierunas par otras puses ļaunprātību (latīņu val. − exceptio doli).¹⁷

Izņēmums no noteikuma par ierunu pietiekamību līgumsoda samazināšanai pastāv tikai gadījumā, kad līgumsoda piedziņa vispirms tiek atļauta saistību bezstrīdus izpildīšanas procesa ietvaros. Šādā gadījumā līgumsoda cietējam, lai samazinātu maksājamā līgumsoda summu jāceļ t.s. apvērsuma prasība un jāmaksā attiecīga valsts nodeva.¹⁸ Tomēr arī bezstrīdus piespiedu izpildīšanas procesā tiesnesim ir pienākums vērtēt līgumsoda samērīgumu ar galveno parādu¹⁹ un tātad jāņem vērā judikatūras atziņas par līgumsoda samērīguma kritērijiem.