Nesen Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likuma "Par tiesu varu" grozījumus. Viens no jaunumiem: sākot ar šī gada 1. septembri visi atklātajās sēdēs pieņemtie un spēkā stājušies tiesas spriedumi būs jāpublicē internetā. Likumdevējs imperatīvi lika darīt to, ko sabiedrība gaidīja gadiem ilgi un kas līdz šim praksē tika darīts tikai daļēji (portālā tiesas.lv bija pieejama daļa administratīvās tiesas spriedumu).

Daži juristi un politiķi izteicās, ka tas ir būtisks progress, lai veicinātu sabiedrības uzticību tiesas sistēmai. Savukārt citi izrādīja neapmierinātību: kāpēc tiks publicēti tikai spriedumi, kas stājušies likumīgā spēkā, un vai tiešām nepieciešama nolēmumu anonimizācija (Eiropas Cilvēktiesību tiesā tas nenotiek, un nereti praksē anonimizācijas apjoms Latvijā ir kuriozi pārspīlēts).

Diskusija par to, vai un kad Latvijā beidzot būs pieejami tiesas nolēmumi, pāriet uz diskusiju, kā tas būtu nodrošināms. Visticamāk, nākotnē būs nepieciešami jauni likuma grozījumi.

Vairāk tomēr gribētu pievērsties jautājumam, kādā vaidā tieši tiesnešiem nodrošināt pieejamību tiesu prakses atziņām un kvalitatīvai to analīzei.

Apstākļos, kad jāstrādā ar ierobežotiem resursiem, vajadzētu ar vislielāko taupību izturēties pret katru santīmu, tomēr nebūt visos gadījumos tā tas arī notiek. Šobrīd katrs Latvijas tiesnesis, izskatot konkrēto lietu, pats izpēta un apkopo tiesu praksi attiecīgās kategorijas lietās, pēc likumdošanas materiāliem noskaidro tiesību normā ietverto likumdevēja gribu un nepieciešamības gadījumā Latvijas tiesisko regulējumu salīdzina ar citu valstu pieredzi. Šis izziņas materiāls tiesnesim palīdz pieņemt taisnīgu nolēmumu konkrētajā lietā un pēc tam paliek tiesneša personīgā lietošanā. Labākajā gadījumā viņš ar to padalās ar tuvākajiem kolēģiem.

Tajā pašā laikā citas tiesas tiesnesis tādā pašā vai līdzīgā lietā atkārto šo analīzi un atkal izveido tikai sev pieejamu materiālu.

Tiesiskā regulējuma analīze parasti ir laikietilpīga, tādā veidā valsts tiesnešiem par vienu un to pašu darbu samaksā vairākkārt, turklāt tas tiešā veidā ietekmē tiesvedības ilgumu, kam šobrīd tiek meklēti risinājumi.

Izteikšu hipotēzi, ka pašreizējā, decentralizētā tiesu prakses apkopošana un analīze atstāšana valstij izmaksā dārgāk, nekā ja tas tiktu organizēts vienuviet un centralizēti. Protams, spēcīgas un vienotas judikatūras nodaļas (vai nodaļu) izveidošana nevienu tiesnesi neatbrīvos no visaptverošas analīzes veikšanas katras konkrētās lietas ietvaros, tomēr tas samazinātu šādai analīzei nepieciešamo laiku. Šī hipotēze būtu pārbaudāma, veicot ekonomiskus aprēķinus.