Ierobežojumi tiesu varas kritikai tradicionāli tiek saistīti ar apstākli, ka nepamatoti apvainojumi tiesnesim grauj ne tikai viņa personīgo autoritāti, bet arī sabiedrības uzticamību tiesu varai kopumā. Tas gan nenozīmē, ka žurnālisti vai citi sabiedrības pārstāvji nedrīkstētu paust pamatotu kritiku par tiesu darbību vai pat atsevišķu tiesnešu argumentiem gadījumos, kad tiesas ir rīkojušās nolaidīgi vai pieļāvušas rupjas kļūdas. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse liecina, ka šādi gadījumi pastāv un nonāk arī līdz to izvērtējumam. Tādēļ katrs kritikas ierobežojums ir jāizvērtē individuāli atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10. panta 2. daļā ietvertajiem kritērijiem: ietverts likumā, pamatots ar leģitīmu mērķi un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

Šajā rakstā autors vispirms vispārīgi apskatīs vārda brīvības ietvarus attiecībā uz tiesu varas kritiku, tad sniegs ieskatu Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē visbiežāk nosauktajos argumentos tiesu varas ierobežotas kritikas pamatojumam un nobeigumā analizēs jaunākās Eiropas Cilvēktiesību tiesā skatītās lietas, kurās kritikas paudēja statusā ir advokāti.

1. Vārda brīvība un tiesības kritizēt tiesu varu

Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tiesības uz vārda brīvību ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem.² Demokrātiska sabiedrība būtu grūti iedomājama bez iespējām brīvi apspriest dažādus sabiedrībai būtiskus jautājumus un uzklausīt atšķirīgus viedokļus, iesaistīties lēmumu pieņemšanā, publiski paust protestus valsts varai vai diskutēt par tās priekšstāvju darbību atbilstoši sabiedrības interesēm. Tādēļ ir likumsakarīgi, ka tiesības uz vārda brīvību ietver arī tiesu varas kritiku, tai skaitā tiesas pieņemto nolēmumu kritiku atsevišķās lietās, jo tiesneši bieži lemj par sabiedrības intereses skarošiem jautājumiem un sabiedrībai ir tiesības saņemt informāciju un uzklausīt atšķirīgus viedokļus par tiesā izskatāmajām lietām, kurām ir sabiedriskās nozīmības raksturs.