23. Jūlijs 2013 /NR. 30 (781)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesu varas objektivitāte kā pamats tiesnešu ierobežotai kritikai Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē
3
Dr.iur.
Artūrs Kučs
 

Izteiksmes brīvības robežas, kritizējot tiesu varu vai pat atsevišķus tiesnešus, ir jautājums, par kuru bieži tiek diskutēts akadēmiskajā literatūrā.1 Plaša tiesas vai atsevišķu tiesnešu kritika sastopama arī ikdienā plašsaziņas līdzekļu publikācijās un nereti arī procesā iesaistīto pušu izteikumos. It īpaši tas raksturīgs gadījumos, kad tiesas pieņem spriedumus, kas sabiedrības vairākumam emocionāli vai morāli nav pieņemami. No vienas puses, šāda kritika var būt pamatota, jo tiesas ne vienmēr ir pietiekami skaidri un izsvērti norādījušas spriedumā argumentus, uz kuriem ir balstīta tiesas sprieduma rezolutīvā daļa. No otras puses, preses kritiska reakcija pret tiesu varu vairumā gadījumu ir saistāma ar laika trūkumu vai neiedziļināšanos plašāk tiesas izskatītajā lietā, kā arī ar nepilnīgām zināšanām par tiesību normu piemērošanu.

Ierobežojumi tiesu varas kritikai tradicionāli tiek saistīti ar apstākli, ka nepamatoti apvainojumi tiesnesim grauj ne tikai viņa personīgo autoritāti, bet arī sabiedrības uzticamību tiesu varai kopumā. Tas gan nenozīmē, ka žurnālisti vai citi sabiedrības pārstāvji nedrīkstētu paust pamatotu kritiku par tiesu darbību vai pat atsevišķu tiesnešu argumentiem gadījumos, kad tiesas ir rīkojušās nolaidīgi vai pieļāvušas rupjas kļūdas. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse liecina, ka šādi gadījumi pastāv un nonāk arī līdz to izvērtējumam. Tādēļ katrs kritikas ierobežojums ir jāizvērtē individuāli atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10. panta 2. daļā ietvertajiem kritērijiem: ietverts likumā, pamatots ar leģitīmu mērķi un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

Šajā rakstā autors vispirms vispārīgi apskatīs vārda brīvības ietvarus attiecībā uz tiesu varas kritiku, tad sniegs ieskatu Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē visbiežāk nosauktajos argumentos tiesu varas ierobežotas kritikas pamatojumam un nobeigumā analizēs jaunākās Eiropas Cilvēktiesību tiesā skatītās lietas, kurās kritikas paudēja statusā ir advokāti.

1. Vārda brīvība un tiesības kritizēt tiesu varu

Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tiesības uz vārda brīvību ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem.2 Demokrātiska sabiedrība būtu grūti iedomājama bez iespējām brīvi apspriest dažādus sabiedrībai būtiskus jautājumus un uzklausīt atšķirīgus viedokļus, iesaistīties lēmumu pieņemšanā, publiski paust protestus valsts varai vai diskutēt par tās priekšstāvju darbību atbilstoši sabiedrības interesēm. Tādēļ ir likumsakarīgi, ka tiesības uz vārda brīvību ietver arī tiesu varas kritiku, tai skaitā tiesas pieņemto nolēmumu kritiku atsevišķās lietās, jo tiesneši bieži lemj par sabiedrības intereses skarošiem jautājumiem un sabiedrībai ir tiesības saņemt informāciju un uzklausīt atšķirīgus viedokļus par tiesā izskatāmajām lietām, kurām ir sabiedriskās nozīmības raksturs.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
RK
25. Jūlijs 2013 / 17:12
0
ATBILDĒT
Labs, malacis :)
Seskim
23. Jūlijs 2013 / 15:10
0
ATBILDĒT
Nesavietojami ar veselo saprātu drīzāk ir ticēt vismaz 80 gadu vecam barona solījumam, ko kāds ir dzirdējis, noklausoties aiz durvīm. Turklāt neesot pierādījumiem, ka tas jebkad ir ticis izpildīts.
Seskis
23. Jūlijs 2013 / 09:02
0
ATBILDĒT
Kā var uzticēties tiesu varai, ja tiesas spriedumi ir nesavietojami ar likumu un pat veselo saprātu?

Tiesājos ar pagastu par mantojamo zemīti, kura nezin kāpēc piešķirta kaimiņam, kurš pēc rakstura ir riebīgs cilvēks, tātad nav tiesīgs savām netīrajām kājām mīdīt manu tēvu zemīti. Tiesas procesā uzaicināju savu radinieci, kurai jau 102 gadi un kura tiesā liecināja, ka viņas vecomāte vēl baronu laikā dzirdēja muižā aiz durvīm, ka barons solīja pristavam, ka zemīte, kas tagad pieder kaimiņam, tiks atdota manai dzimtai, kuras saknes meklējamas vēl dižā varoņa Sumalda laikos.

Tiesa ignorēja liecinieka liecības un atstāja negrozītu pagasta lēmumu, ar kuru atteikts piešķirt zemīti īpašumā. Iesniedzu sūdzību Eiropā, par tiesnesi ziņoju Hāgas tribunālam, bet uzticība tiesnešiem ir zudusi uz visiem laikiem.
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
VĒL ŠAJĀ TIESĪBU PRAKSĒ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties