A. Sauszemes robežas

Latvijas Republikas sauszemes robežas tika juridiski nostiprinātas gandrīz tādas pašas, kādas tās bija 1940. gada 16. jūnijā. Protams, bija politiski jutīgais lēmums de iure cedēt Krievijas Federācijai jau kopš 1944. gada Krievijas de facto kontrolētos pagastus un Abrenes (Pitalovas) pilsētu,³ taču visā pārējā robežas garumā tā praktiski palika nemainīta.

I. Latvija–Igaunija

Šobrīd spēkā esošo Latvijas–Igaunijas robežlīgumu veido divi dokumenti. 1992. gada 20. martā Valgā tika parakstīts Līgums par valsts robežas atjaunošanu starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku,⁴ kurš stājās spēkā pēc tam, kad abu valstu parlamenti⁵ bija šo līgumu ratificējuši un 1993. gada 13. septembrī Tallinā abu valstu premjeri Valdis Birkavs un Marts Lārs apmainījās ar līguma ratifikācijas rakstiem. Līguma preambula un I pants nosaka, ka tiek atjaunota abu valstu robeža tajā stāvoklī, kādā tā bija 1940. gada 16. jūnijā, kura savukārt bija noteikta, pamatojoties uz 1920. gada 19. oktobra konvenciju.⁶ Līguma VIII pants paredz, ka puses izveido jauktu robežkomisiju robežas precizēšanai un redemarkācijai dabā, kurā ietilptu pa trim cilvēkiem no katras puses, kā arī norāda uz pielikumu: “Valsts robežas starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku redemarkācijai un nospraušanai dabā izveidotās jauktās komisijas instrukcija”. Līguma XII pants satur šādu regulējumu: “No valsts robežas līnijas divu metru platumā uz abām pusēm tiek noteikta neitrālā josla. Valsts robežas režīms nosakāms ar abu pušu atsevišķu vienošanos.” Saskaņā ar līguma XIII pantu abu valstu jūras robeža tiek noteikta ar atsevišķu līgumu.

Kā pielikums Latvijas–Igaunijas robežlīgumam tajā pašā dienā tika parakstīta arī jau minētā redemarkācijas instrukcija,⁷ kuras saturs arī radīja nepieciešamību dažus gadus vēlāk līgumam par robežas atjaunošanu pieņemt vēl papildprotokolu. Šī samērā detalizētā dokumenta 8. pants paredz: “Robežas līniju nosaka pēc iespējas pa taisnu līniju un apzīmē dabā ar 1 m dziļu grāvi, kura platums dibenā ir 0,3 m, bet augšpusē 2,3 m ar nogāžu stāvumu 1:1”, t.i., robežgrāvja apraksts vairāk piedienētu konfliktējošām valstīm, pietrūkst tikai dzeloņstiepļu un mīnu lauka pa vidu. Šī iemesla dēļ 1999. gadā tika apzināta nepieciešamība vienkāršot un padarīt atbilstošāku mūsdienu prasībām abu valstu robežu demarkāciju, tāpēc 2000. gada 31. maijā Rīgā tika parakstīts Papildprotokols Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas līgumam par valsts robežas atjaunošanu.⁸ Papildprotokols izslēdza no robežlīguma XII panta pirmo teikumu, atstājot tajā tikai normu par valsts robežas režīma noteikšanu ar atsevišķu līgumu, tādējādi izslēdzot neitrālo joslu un pašu robežlīniju (grāvi).

II. Latvija–Lietuva

Arī sauszemes robežas atjaunošana ar Lietuvu īpašus sarežģījumus neradīja, tikai praksē robeža tika nedaudz koriģēta salīdzinājumā ar 1940. gada 15. jūnija robežu,⁹ jo puses ņēma vērā atsevišķu Polockas–Mažeiķu naftas vada objektu izvietojumu un piederību vienai vai otrai valstij.¹⁰ 1993. gada 29. jūnijā Biržos tika parakstīts Līgums par robežas atjaunošanu starp Latvijas Republiku un Lietuvas Republiku.¹¹ Līguma 1. pants paredz atjaunot līdz 1940. gada 15. jūnijam pastāvējušo valsts robežu, kura bija noteikta ar 1921. gada 14. maija Konvenciju par robežas novilkšanu dabā starp minētajām valstīm un 1930. gada 30. jūnija Deklarāciju starp Latvijas Republiku un Lietuvas Republiku par robežas galīgu noteikšanu.¹² Tajā robežas daļā, ko nenosaka 1921. gada Konvencija un 1930. gada Deklarācija, t.i., daļā no pirmskara Latvijas–Polijas robežas, valsts robeža tiek noteikta, ievērojot administratīvo robežu starp Latviju un Lietuvu, pēc stāvokļa uz 1991. gada 17. septembri, t.i., dienu, kad abas valstis tika uzņemtas ANO. Līguma 7. pants paredz, ka gar valsts robežu tiek noteikta 10 m plata pierobežas josla (5 m uz katru pusi no valsts robežas līnijas).