6. Augusts 2013 /NR. 32 (783)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesības neliecināt pret sevi
1
Mg.iur.
Māris Leja
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesības klusēt policijas pratināšanā un privilēģija neliecināt pret sevi ir vispāratzīts starptautisks standarts, kas ir taisnīga tiesas procesa pamatā, neraugoties uz to, ka šīs tiesības Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija) nav īpaši minētas.1

Konkrētāk šīs tiesības minētas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura 14. panta trešās daļas g) punktā noteikts, ka personu nedrīkst piespiest dot liecības pret sevi vai atzīt sevi par vainīgu. Šīs tiesības sīkāk konkretizētas likumos.

Taču rakstītās normas tikai daļēji atklāj šī tiesību principa nianses un darbības robežas. Tāpēc raksta uzdevums ir sniegt plašāku minētā principa raksturojumu, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Vācijas un Šveices tiesu praksi.

Principa vispārējais raksturojums

Tiesības klusēt (neatbildēt uz jautājumiem) un tiesības neliecināt pret sevi jeb tiesības neizdot pierādījumus pret sevi ir divas patstāvīgas, bet savā starpā saistītas imunitātes. Tiesības neliecināt pret sevi (neizdot pierādījumus) ir plašākas un ietver sevī tiesības klusēt (neatbildēt uz jautājumiem).2

Tiesības neliecināt pret sevi ir pārkāptas, ja izmantoti spaidi, lai iegūtu personu apsūdzošu informāciju jau uzsāktā vai sagaidāmā kriminālprocesā.3 Tātad šīs tiesības nav saistītas tikai ar krimināltiesiskām attiecībām, noteiktu procesa stadiju vai subjekta procesuālo statusu.

Spaidi pēc to rakstura var būt dažādi – fiziski, psihiski vai juridiski (piemēram, soda piedraudējums par atteikšanos liecināt).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) ieskatā, šo tiesību mērķis ir:

• aizsargāt apsūdzēto no valsts varas iestāžu ļaunprātīgas piespiešanas, mazinot nepareizas iztiesāšanas risku,4 jo šādas liecības var izrādīties nepatiesas;5

• respektēt apsūdzētā gribu klusēt.6

Parasti personas klusēšanu nedrīkst vērtēt kā pazīmi viņas vainai.7

ECT noraidījusi viedokli, ka privilēģija neliecināt pret sevi, attiecas tikai uz pašapsūdzošām liecībām, bet ne liecībām par labu sev vai liecībām, kas atbilst patiesībai, apstiprinot aizstāvības pozīciju. Tiesības neliecināt pret sevi nevar saprātīgi ierobežot tikai ar atzīšanos tiesību pārkāpumā vai liecībām, kurām piemīt tiešs inkriminējošs raksturs, jo liecības, kas iegūtas ar piespiešanu un ārēji neliekas pašinkriminējošas, (attaisnojošas piezīmes vai vienkārši informāciju par faktiem u.tml.) var vēlāk izmantot apsūdzības pamatošanai, lai pretstatītu citiem apsūdzētā paziņojumiem, apšaubītu viņa tiesā sniegtās liecības u.tml.8

Tomēr tiesības neliecināt pret sevi nav absolūtas.

• No šīm tiesībām var atteikties. Atteikšanās ir spēkā, ja tā pausta viennozīmīgi, saglabājot “procesuālo aizsardzības instrumentu” minimālo standartu.9

• Tiesības neliecināt pret sevi darbojas tikai attiecībās starp privātpersonu un valsti, bet ne starp privātpersonām.10 Tāpēc aizliegums izmantot pierādījumus, kas iegūti ar draudiem, spaidiem, (sk. Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 130. p.) piemērojams tikai tad, ja šos prettiesiskos līdzekļus tieši (vai pastarpināti, iesaistot privātpersonas) izmanto izmeklēšanu veicošās amatpersonas.11

• Nošķirami pierādījumi, kas pastāv neatkarīgi no aizdomās turētā (apsūdzētā) gribas: “Tiesības neliecināt pret sevi vispirms saistāmas ar to, ka tiek respektēta apsūdzētā griba klusēt. Tās neattiecas uz tādu materiālu izmantošanu kriminālprocesos, kas iegūti no apsūdzētā, izmantojot piespiešanu, un pastāv neatkarīgi no viņa gribas, piemēram, dokumenti, kas iegūti, pamatojoties uz orderi (documents acquired pursuant to a warrant – angļu val.), elpas, asins un urīna, ķermeņa audu paraugi DNS analīzei.”12

• Gribas ietekmēšanā spaidi parasti pieļaujami tiktāl, cik to pieļauj kriminālprocesuālās normas. Piemēram, ja, apspriežot jautājumu par iespējamo sodu, nav piesolīts nesamērīgi bargs vai viegls sods, nav lietota neatļauta gribas ietekmēšana. Tātad atzīšanās, kas notikusi, paļaujoties uz šādi apsolītu sodu, pieļaujama pierādīšanā.13

• Tiesības neliecināt nepiešķir vispārēju imunitāti pret darbībām, kurām ir noziedzīgs raksturs. Šīs tiesības piešķir tikai tiesības klusēt, nevis tiesības radīt jaunu kaitējumu.14 Tāpēc persona nav atbrīvojama no kriminālatbildības un soda, ja darbības, ar kurām tā izvairās no iespējamās kriminālatbildības, veido jaunu noziegumu,15 piemēram, trešo personu uzkūdīšanu sniegt nepatiesas liecības, apzināti nepatiesu ziņojuma iesniegšanu u.tml.16

Tiesību neliecināt pret sevi ierobežojumi

Turpinājumā detalizētāk par tiesību neliecināt pret sevi ierobežojumiem.

Nosakot šo tiesību robežas, par orientieri uzskatāms šo tiesību mērķis – mazināt nepareizas iztiesāšanas risku, ko rada spaidu ietekme uz apsūdzēto, un respektēt viņa gribu klusēt.

ECT konsekventi paudusi viedokli, ka tiesības neliecināt pret sevi, resp., tiesības neizdot pierādījumus pret sevi, nav absolūtas.

Tiesības neliecināt pret sevi ir pārkāptas, ja izmantoti spaidi, lai iegūtu personu apsūdzošu informāciju jau uzsāktā vai sagaidāmā kriminālprocesā.

 

Arī ECT tiesnešu atsevišķajās domās iezīmējas prasība saprātīgi ierobežot šīs tiesības: “Kriminālprocesa evolūcijas gaitā kopš laikiem, kad atzīšanās bija izšķirošs pierādījums un pratināšanas mērķis, bet inkvizīcijas process patiešām, kā likums, bija vēlams atzīšanās panākšanas līdzeklis, kā rezultātā termins “pratināšana” kļuva par sinonīmu “spīdzināšanai”, mēs esam sasnieguši otru galējību, proti, tiesībām neliecināt pret sevi. Tomēr iespējami dažādi viedokļi par šī principa darbības robežām. [..] Nedrīkst pazaudēt samērīguma sajūtu un neņemt vērā zināmā apmērā prioritātes. [..] Šajā jomā, tāpat kā daudzās citās, par vadošo noteikumu jāuzskata samērīguma sajūta.”17

“Cilvēka cieņa un brīvība” skan neapstrīdami (have an absolute ring – angļu val.), tomēr mūsdienās jāsaglabā iespēja aizsargāt sabiedrību no tādām noziedzības formām, kuru efektīvai apkarošanai būtiski nepieciešams piespiest (noteikta veida kategoriju) aizdomās turētos sadarbībai, kas noved pie pašapsūdzēšanas.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
kā ir?
6. Augusts 2013 / 08:46
0
ATBILDĒT
Vai nepatiesības stāstīšana(ja neveidojas jauns noz.sastāvs) arī ietilpst neliecināšanā pret sevi?
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties